Micaiah Warns Ahab about Disaster
(2 Chronicles 18.2-27)1 For the next three years there was peace between Israel and Syria. 2 During the third year King Jehoshaphat of Judah went to visit King Ahab of Israel.
3 Ahab asked his officials, “Why haven't we tried to get Ramoth in Gilead back from the Syrians? It belongs to us.” 4 Then he asked Jehoshaphat, “Would you go to Ramoth with me and attack the Syrians?”
“Just tell me what to do,” Jehoshaphat answered. “My army and horses are at your command. 5 But first, let's ask the Lord.”
6 Ahab sent for about 400 prophets and asked, “Should I attack the Syrians at Ramoth?”
“Yes!” the prophets answered. “The Lord will help you defeat them.”
7 But Jehoshaphat said, “Just to make sure, is there another of the Lord's prophets we can ask?”
8 “We could ask Micaiah son of Imlah,” Ahab said. “But I hate Micaiah. He always has bad news for me.”
“Don't say that!” Jehoshaphat replied. 9 Then Ahab sent someone to bring Micaiah as soon as possible.
10 All this time, Ahab and Jehoshaphat were dressed in their royal robes and were seated on their thrones at the threshing place near the gate of Samaria. They were listening to the prophets tell them what the Lord had said.
11 Zedekiah son of Chenaanah was one of the prophets. He had made some horns out of iron and shouted, “Ahab, the Lord says you will attack the Syrians like a bull with iron horns and wipe them out!”
12 All the prophets agreed that Ahab should attack the Syrians at Ramoth, and they promised that the Lord would help him defeat them.
13 Meanwhile, the messenger who went to get Micaiah whispered, “Micaiah, all the prophets have good news for Ahab. Now go and say the same thing.”
14 “I'll say whatever the living Lord tells me to say,” Micaiah replied.
15 Then Micaiah went to Ahab, and Ahab asked, “Micaiah, should I attack the Syrians at Ramoth?”
“Yes!” Micaiah answered. “The Lord will help you defeat them.”
16 “Micaiah, I've told you over and over to tell me the truth!” Ahab shouted. “What does the Lord really say?”
17 He answered, “In a vision I saw Israelite soldiers walking around in the hills like sheep without a shepherd to guide them. The Lord said, ‘This army has no leader. They should go home and not fight.’ ”
18 Ahab turned to Jehoshaphat and said, “I told you he would bring bad news!”
19 Micaiah replied:
Listen to this! I also saw the Lord seated on his throne with every creature in heaven gathered around him. 20 The Lord asked, “Who can trick Ahab and make him go to Ramoth where he will be killed?”
They talked about it for a while, 21 then finally a spirit came forward and said to the Lord, “I can trick Ahab.”
“How?” the Lord asked.
22 “I'll make Ahab's prophets lie to him.”
“Good!” the Lord replied. “Now go and do it.”
23 This is exactly what has happened, Ahab. The Lord made all your prophets lie to you, and he knows you will soon be destroyed.
24 Zedekiah walked up to Micaiah and slapped him on the face. Then he asked, “Do you really think the Lord would speak to you and not to me?”
25 Micaiah answered, “You'll find out on the day you have to hide in the back room of some house.”
26 Ahab shouted, “Arrest Micaiah! Take him to Prince Joash and Governor Amon of Samaria. 27 Tell them to put him in prison and to give him nothing but bread and water until I come back safely.”
28 Micaiah said, “If you do come back, I was wrong about what the Lord wanted me to say.” Then he told the crowd, “Don't forget what I said!”
Ahab Dies at Ramoth
(2 Chronicles 18.28-34)29 Ahab and Jehoshaphat led their armies to Ramoth in Gilead. 30 Before they went into battle, Ahab said, “Jehoshaphat, I'll disguise myself, but you wear your royal robe.” Then Ahab disguised himself and went into battle.
31 The king of Syria had ordered his 32 chariot commanders to attack only Ahab. 32 So when they saw Jehoshaphat in his robe, they thought he was Ahab and started to attack him. But when Jehoshaphat shouted out to them, 33 they realized he wasn't Ahab, and they left him alone.
34 However, during the fighting a soldier shot an arrow without even aiming, and it hit Ahab where two pieces of his armor joined. He shouted to his chariot driver, “I've been hit! Get me out of here!”
35 The fighting lasted all day, with Ahab propped up in his chariot so he could see the Syrian troops. He bled so much that the bottom of the chariot was covered with blood, and by evening he was dead.
36 As the sun was going down, someone in Israel's army shouted to the others, “Retreat! Go back home!”
37 Ahab's body was taken to Samaria and buried there. 38 Some workers washed his chariot near a spring in Samaria, and prostitutes washed themselves in his blood. Dogs licked Ahab's blood off the ground, just as the Lord had warned.
39 Everything else Ahab did while he was king, including the towns he strengthened and the palace he built and furnished with ivory, is written in The History of the Kings of Israel. 40 Ahab died, and his son Ahaziah became king.
King Jehoshaphat of Judah
(2 Chronicles 20.31—21.1)41 Jehoshaphat son of Asa became king of Judah in Ahab's fourth year as king of Israel. 42 Jehoshaphat was 35 years old when he became king, and he ruled from Jerusalem for 25 years. His mother was Azubah daughter of Shilhi.
43-46 Jehoshaphat obeyed the Lord, just as his father Asa had done, and during his rule he was at peace with the king of Israel.
He got rid of the rest of the prostitutes from the local shrines, but he did not destroy the shrines, and they were still used as places for offering sacrifices.
Everything else Jehoshaphat did while he was king, including his brave deeds and military victories, is written in The History of the Kings of Judah.
47 The country of Edom had no king at the time, so a lower official ruled the land.
48 Jehoshaphat had seagoing ships built to sail to Ophir for gold. But they were wrecked at Ezion-Geber and never sailed. 49 Ahaziah son of Ahab offered to let his sailors go with Jehoshaphat's sailors, but Jehoshaphat refused.
50 Jehoshaphat died and was buried beside his ancestors in Jerusalem, and his son Jehoram became king.
King Ahaziah of Israel
51 Ahaziah son of Ahab became king of Israel in the seventeenth year of Jehoshaphat's rule in Judah, and he ruled two years from Samaria.
52 Ahaziah disobeyed the Lord, just as his father, his mother, and Jeroboam had done. They all led Israel to sin. 53 Ahaziah worshiped Baal and made the Lord God of Israel very angry, just as his father had done.
1 Tā pagāja trīs miera gadi, un nebija nekāda kara starp Aramu un Israēlu. 2 Bet trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jošafats devās lejup pie Israēla ķēniņa. 3 Un Israēla ķēniņš sacīja saviem darbiniekiem: "Vai jūs zināt, ka Gileādas Ramota pienākas mums, bet mēs vilcināmies to izraut no aramiešu ķēniņa rokas?" 4 Un viņš vaicāja Jošafatam: "Vai tu esi ar mieru kopā ar mani iesākt karu Gileādas Ramotas dēļ?" Un Jošafats atbildēja Israēla ķēniņam: "Man klāsies, kā tev klāsies, manai tautai - kā tavai tautai, maniem zirgiem - kā taviem zirgiem." 5 Taču Jošafats ieteica Israēla ķēniņam: "Jel pajautā tomēr, kāds ir Tā Kunga prāts?" 6 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja visus praviešus, ap četri simti vīru, un jautāja viņiem: "Vai man iet karot Gileādas Ramotas dēļ vai man neiet?" Un tie sacīja: "Dodies kalnup, jo Tas Kungs viņus nodos ķēniņa rokā." 7 Bet Jošafats jautāja: "Vai šeit nav vēl kāds no Tā Kunga praviešiem, kuru mēs varētu izjautāt?" 8 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Tur ir gan vēl viens vīrs, caur kuru var To Kungu izjautāt. Bet es to ienīstu, jo viņš par mani nav labu liecību devis kā pravietis, bet gan vienīgi ļaunu. Tas ir Miha, Imlas dēls." Bet Jošafats teica: "Lai ķēniņš tā nerunā!" 9 Tad Israēla ķēniņš pasauca vienu no ierēdņiem un sacīja: "Steidzies atvest Mihu, Imlas dēlu." 10 Kad Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš sēdēja ikviens savā tronī, savās goda drānās tērpušies, uz atklāta laukuma pie ieejas Samarijas vārtos, bet visi šie pravieši deva praviešu liecības to priekšā, 11 tad Cedekija, Kenaānas dēls, kas bija darinājis sev dzelzs ragus, sacīja: "Tā saka Tas Kungs: ar tādiem tev jābada Arama, tiekāms tu to būsi pieveicis!" 12 Un visi pravieši pravietoja, tā sacīdami: "Ej cīnīties par Ramotu Gileādā, un tev veiksies labi, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā." 13 Bet vēstnesis, kas gāja, lai atsauktu Mihu, sacīja tam, teikdams: "Redzi, visi praviešu vārdi sludina vienā mutē ķēniņam veiksmi; lai tavs vārds būtu tāds pats kā viņu vārds: sludini labu!" 14 Bet Miha sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, tikai to, ko Tas Kungs ar mani runās, es runāšu viņam!" 15 Un viņš nogāja pie ķēniņa, un ķēniņš viņam sacīja: "Miha, vai mums iet karot pret Ramotu Gileādā vai neiet?" Un tas sacīja: "Dodies kalnup, tev būs veiksme, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!" 16 Bet ķēniņš sacīja tam: "Cik reizes man likt tev ar zvērestu apstiprināt, ka tu ar mani nerunāsi neko citu kā vienīgi to, kas ir patiesība Tā Kunga Vārdā." 17 Tad Miha sacīja: "Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un Tas Kungs sacīja: tiem nav vairs valdnieka; lai tie ikviens ar mieru atgriežas savā namā!" 18 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Vai es tev nesacīju, ka viņš man nekad nesludina labu, bet tikai ļaunu vien?" 19 Bet Miha turpināja: "Tādēļ klausies Tā Kunga vārdu, es redzēju to Kungu sēžam uz Sava troņa, un visi debesu pulki stāvēja Viņa labajā un kreisajā pusē. 20 Tad Tas Kungs sacīja: kas samulsinās un pierunās Ahabu, lai viņš dodas kalnup un krīt Gileādas Ramotā? - Un viens runāja šā, bet otrs tā, 21 kamēr iznāca kāds gars un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: es viņu samulsināšu. - Un Tas Kungs tam jautāja: kādā veidā? 22 Un tas sacīja: es iziešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutē. - Un Viņš sacīja: tu viņu samulsināsi un pierunāsi, un tas tev arī izdosies. Ej un dari tā. 23 Un redzi, Tas Kungs ielika melu garu visu tavu praviešu mutē. Un Tas Kungs par tevi ir runājis ļaunu." 24 Bet Kenaānas dēls Cedekija pienāca klāt, iesita Miham pa vaigu un sacīja: "Vai tad tagad Tā Kunga Gars no manis būtu pārgājis uz tevi, lai runātu ar tavu muti?" 25 Un Miha sacīja: "Redzi, tev tas būs jāredz tanī dienā, kad tu no vienas iekštelpas bēgsi otrā, lai paslēptos." 26 Un Israēla ķēniņš sacīja: "Paņem Mihu un aizved to atpakaļ pie pilsētas vārtu sarga Amona un pie ķēniņa dēla Joasa 27 un saki tā: tā saka ķēniņš: iemetiet šo cietumā un ēdiniet viņu ar bada maizi un ar bada ūdeni, līdz es laimīgi pārnākšu atpakaļ." 28 Bet Miha sacīja: "Ja tu tiešām pārnāksi sveiks, tad Tas Kungs nav ar manu muti runājis." Un viņš arī sacīja: "Klausaities, visi ļaudis!" 29 Un Israēla ķēniņš un Jošafats, Jūdas ķēniņš, devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā. 30 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Es darīšu sevi nepazīstamu un došos cīņā, bet tu apvelc savas drēbes." Un Israēla ķēniņš pārģērbās un devās kaujā. 31 Un Aramas ķēniņš bija saviem ratu virsniekiem - tādu tam bija trīsdesmit divi - pavēlējis un teicis: "Necīnieties ne ar mazu, ne ar lielu, bet tikai pret Israēla ķēniņu vien!" 32 Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad tie nodomāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš, - un tie to ielenca, lai ar to cīnītos, bet Jošafats brēca. 33 Kad ratu virsnieki noprata, ka tas nav Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un nesekoja vairs tam. 34 Un kāds karavīrs nejauši uzvilka loku un trāpīja Israēla ķēniņam starp viņa bruņām un bruņu ķēdēm. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: "Apgriez ratus un izved mani no cīņas jūkļa, jo es esmu ievainots!" 35 Taču cīņa tai dienā iedegās arvien karstāka, un ķēniņš visu dienu noturējās ratos pret Aramu, bet pret vakaru viņš nomira. Un asinis no brūces satecēja uz ratu grīdas. 36 Tad pa visu karapulku, saulei rietot, atskanēja saucieni: "Ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!" 37 Un ķēniņš nomira un tika novests uz Samariju un tur Samarijā arī apglabāts. 38 Kad kalpi mazgāja ķēniņa ratus Samarijas dīķī, suņi laka viņa asinis, kamēr netikles mazgājās tajā ūdenī, kā Tā Kunga vārds bija sacījis. 39 Un, kas vēl stāstāms par Ahabu un viss, ko viņš ir darījis, ziloņkaula nams, kuru tas taisījis, un visas pilsētas, kuras viņš uzcēlis, - tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 40 Un Ahabs gūlās pie saviem tēviem, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā. 41 Un Israēla ķēniņa Ahaba ceturtajā gadā Asas dēls Jošafats kļuva ķēniņš pār Jūdu. 42 Un Jošafatam bija trīsdesmit pieci gadi, kad tas kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit piecus gadus kā ķēniņš Jeruzālemē. Bet viņa mātes vārds bija Azuba, un viņa bija Šilhija meita. 43 Un viņš staigāja visus sava tēva Asas ceļus un no tiem nenovērsās, darīdams tikai to, kas ir taisns Tā Kunga acīs. 44 Tikai augstieņu svētnīcas gan netika aizliegtas, vēl arvien tauta gāja upurēt kaujamos upurus un kvēpināt uz tām augstienēm. 45 Un Jošafats dzīvoja mierā ar Israēla ķēniņu. 46 Un, kas vēl stāstāms par Jošafatu un visi viņa varoņdarbi, kādus viņš veica un kā viņš karojis,- tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 47 Un viņš izdzina no zemes visus netikļus, kas bija atlikuši no viņa tēva Asas laikiem. 48 Edomā tolaik nebija ķēniņa, bet tikai ķēniņa vietnieks. 49 Jošafats lika taisīt Taršišas kuģus, lai tie varētu doties uz Ofīru pēc zelta. Bet tie tur nenonāca, jo pie Ecjonas Geberas tos sadragāja vētra. 50 Tolaik Ahaba dēls Ahasja sacīja Jošafatam: "Lai mani kalpi brauc kopā ar taviem kalpiem uz kuģiem!" Bet Jošafats to nevēlējās. 51 Un Jošafats gūlās pie saviem tēviem, un tas tika apglabāts pie saviem tēviem sava ciltstēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā. 52 Un Ahasja, Ahaba dēls, kļuva Israēla ķēniņš Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata septiņpadsmitajā valdīšanas gadā. Un tas valdīja pār Israēlu divus gadus. 53 Un viņš darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs, un staigāja sava tēva ceļus un arī savas mātes ceļus, un arī Nebata dēla Jerobeāma ceļus, kas pavedināja Israēlu grēkot. 54 Un viņš kalpoja Baalam un pielūdza to, un viņš sadusmoja To Kungu, Israēla Dievu, ar visu, ko viņa tēvs bija darījis.
