Jeremiah Goes to the Pottery Shop
1 The Lord told me, 2 “Jeremiah, go to the pottery shop, and when you get there, I will tell you what to say to the people.”
3 I went there and saw the potter making clay pots on his pottery wheel. 4 And whenever the clay would not take the shape he wanted, he would change his mind and form it into some other shape.
5 Then the Lord told me to say:
6 People of Israel, I, the Lord, have power over you, just as a potter has power over clay. 7 If I threaten to uproot and shatter an evil nation, 8 and that nation turns from its evil, I will change my mind.
9 If I promise to make a nation strong, 10 but its people start disobeying me and doing evil, then I will change my mind and not help them at all.
11 So listen to me, people of Judah and Jerusalem! I have decided to strike you with disaster, and I won't change my mind unless you stop sinning and start living right.
12 But I know you won't listen. You might as well answer, “We don't care what you say. We have made plans to sin, and we are going to be stubborn and do as we please!”
13 So I, the Lord, command you to ask the nations, and find out if they have ever heard of such a horrible sin as what you have done.
14 The snow
on Lebanon's mountains
never melts away,
and the streams there
never run dry.
15 But you, my people,
have turned from me
to burn incense
to worthless idols.
You have left the ancient road
to follow an unknown path
where you stumble over idols.
16 Your land will be ruined,
and every passerby
will look at it with horror
and make insulting remarks.
17 When your enemies attack,
I will scatter you like dust
blown by an eastern wind.
Then, on that day of disaster,
I will turn my back on you.
The Plot against Jeremiah
18 Some of the people said, “Let's get rid of Jeremiah! We will always have priests to teach us God's laws, as well as wise people to give us advice, and prophets to speak the Lord's messages. So, instead of listening to Jeremiah any longer, let's accuse him of a crime.”
Jeremiah Prays about His Enemies
19 Please, Lord, answer my prayer.
Make my enemies stop
accusing me of evil.
20 I tried to help them,
but they are paying me back
by digging a pit to trap me.
I even begged you
not to punish them.
21 But now I am asking you
to let their children starve
or be killed in war.
Let women lose
their husbands and sons
to disease and violence.
22 These people have dug pits
and set traps for me, Lord.
Make them scream in fear
when you send enemy troops
to attack their homes.
23 You know they plan to kill me.
So get angry and punish them!
Don't ever forgive
their terrible crimes.
1 Šis ir tas vārds, kas nāca pār Jeremiju no Tā Kunga: 2 "Celies un ej podnieka namā, tur Es tev došu Savus norādījumus!" 3 Tad es iegāju podnieka namā, un redzi, viņš kaut ko darināja ar savu podnieka ripu. 4 Un, kad trauks, ko viņš darināja, neizdevās, kā tas ar mālu podnieka rokās gadās, tad viņš pataisīja no tā citu trauku, kā tas viņam tieši patika. 5 Tad atskanēja man atkal Tā Kunga vārds un man sacīja: 6 "Vai tad Es nevaru ar jums, Israēla nams, tāpat darīt kā šis podnieks?" saka Tas Kungs. "Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat Manā rokā, Israēla nams. 7 Vienu brīdi Es runāju ar kādu tautu un valsti, ka Es to gribu izpostīt, izdeldēt un iznīcināt, un draudu tai, 8 bet, ja šī tauta, pret kuru bija vērsti Mani draudi, atgriežas no sava ļaunuma, tad Man kļūst žēl tā posta, ko Es tai biju lēmis. 9 Un citreiz Es runāju par kādu tautu un kādu valsti, ka Es to gribētu pamatīgi iedēstīt un izveidot, 10 bet, ja tā tad dara, kas ir ļauns Manās acīs, un neklausa Manu balsi, tad Man kļūst žēl, ka Es tai biju solījis ko labu. 11 Tādēļ pasludini Jūdas vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem, sacīdams: tā saka Tas Kungs: redzi, Es gatavoju jums nelaimi, un Man ir kāds nodoms pret jums. Atgriezieties jel ikviens no sava ļaunā ceļa un labojiet savu dzīves nostāju, savu rīcību un visu savu dzīvi! 12 Bet tie atbildēs: velti, nepūlies! Mēs sekosim paši savām domām un saviem ieskatiem un rīkosimies ikviens pēc savas ļaunās un stūrgalvīgās sirds! 13 Tādēļ tā saka Tas Kungs: apjautājieties pie citām tautām, vai kas ko līdzīgu ir kad dzirdējis! Israēla jaunava atļaujas sev lielas negantības! 14 Vai tad Libanona sniegs jebkad zūd no klintīm kalnu laukumos? Jeb vai iznīkst no tālienes atplūdušie aukstie un straujie ūdeņi? 15 Bet Mana tauta Mani aizmirsusi! Tie upurē nīcīgajiem, nebūtnīgajiem elkiem; to aizrauti, viņi ir klupuši, iedami pa saviem vecajiem ceļiem, pa sensenajām tekām, tā ka viņi staigā pa neiemītu ceļu svešām teciņām, 16 lai tā padarītu savu zemi par atbaidošu paraugu, par mūžīgu apsmieklu. Ikviens, kas tai iet garām, apstājas šausmās un krata galvu. 17 Kā rīta vējš Es tos izklīdināšu ienaidnieku priekšā, Es tiem pagriezīšu muguru, bet nepiegriezīšu viņiem Savu skatu viņu bojāejas dienā!" 18 Tie sacīja: "Nāciet, izprātosim uzbrukumu Jeremijam! Vēl priesteriem netrūkst bauslības pazīšanas, nedz gudrajiem padoma un praviešiem daiļrunības. Nāciet, sitīsim viņu ar viņa paša mēli un atstāsim bez ievērības visas viņa runas!" 19 Ievēro mani, Kungs, un uzklausi manu pretinieku balsi! 20 Vai labs jāatmaksā ar ļaunu? Tie manai dzīvībai ir izrakuši bedri! Piemini, kā es stāvēju Tavā priekšā, par tiem aizlūgdams, lai novērstu no tiem Tavas dusmas! 21 Tādēļ pavēli viņu bērnus bada nāvei un viņus pašus atstāj zobena varā! Lai viņu sievas paliek bez bērniem un top par atraitnēm, kad viņu vīri būs mēra aizrauti un viņu jaunekļi karā zobenu nogalināti! 22 Lai atskan izbaiļu kliedzieni viņu namos, kad Tu piepeši tiem uzsūtīsi karapulkus, jo tie ir izrakuši bedri, lai mani sagūstītu un manām kājām slepeni izliktu valgus. 23 Bet Tev, Kungs, ir zināmi visi viņu slepkavības nolūki pret mani. Nepiedod tiem viņu noziegumu un neatlaid tiem viņu grēkus Tava vaiga priekšā. Lai tie nogāzti pie zemes guļ Tavu acu priekšā! Tā atmaksā tiem Savā bardzības tiesā!
