Zophar's Second Speech
Your Words Are Disturbing
1 Zophar from Naamah said:
2 Your words are disturbing;
now I must speak.
3 You have accused
and insulted me,
and reason requires a reply.
4 Since the time of creation,
everyone has known
5 that sinful people are happy
for only a while.
6 Though their pride and power
may reach to the sky,
7 they will disappear like dust,
and those who knew them
will wonder what happened.
8 They will be forgotten
like a dream
9 and vanish from the sight
of family and friends.
10 Their children will have to repay
what the parents took
from the poor.
11 Indeed, the wicked will die
and go to their graves
in the prime of life.
Sinners Love the Taste of Sin
12 Sinners love the taste of sin;
they relish every bite
13 and swallow it slowly.
14 But their food will turn sour
and poison their stomachs.
15 Then God will make them lose
the wealth they gobbled up.
16 They will die from the fangs
of poisonous snakes
17 and never enjoy rivers flowing
with milk and honey.
18 Their hard work will result
in nothing gained,
19 because they cheated the poor
and took their homes.
20 Greedy people want everything
and are never satisfied.
21 But when nothing remains
for them to grab,
they will be nothing.
22 Once they have everything,
distress and despair
will strike them down,
23 and God will make them swallow
his blazing anger.
24 While running from iron spears,
they will be killed
by arrows of bronze,
25 whose shining tips go straight
through their bodies.
They will be trapped by terror,
26 and what they treasure most
will be lost in the dark.
God will send flames
to destroy them in their tents
with all their property.
27 The heavens and the earth
will testify against them,
28 and all their possessions
will be dragged off
when God becomes angry.
29 This is what God has decided
for those who are evil.
1 Tad naamatietis Cofars atbildēja un sacīja: 2 "Taisni tāpēc manas domas mani mudina atbildēt, un taisni tādēļ esmu es iekšēji dziļi satraukts. 3 Es dzirdu apvainojuma pilnu pamācību, bet savā gudrībā mans gars zinās atbildēt. 4 Vai tad tu nezini to patiesību kopš senseniem laikiem; tiem laikiem, kopš cilvēks mīt zemes virsū, 5 ka tikai īsu laiku ilgst bezdievīgo gaviles un tikai mazu mirkli pastāv negodīgo ļaužu prieki? 6 Kaut arī līdz pašām debesīm sniegtos viņu iedomība un kaut vai ar savu galvu viņi pieskartos mākoņiem, tad tomēr 7 līdzīgi viņa paša mēsliem tāds ies bojā, un tie, kas viņu bija redzējuši, prasīs: kur viņš palicis? 8 Viņš izgaist līdzīgi sapnim, un vairs to nevar atrast; kā nakts parādība tas tiek aizbaidīts: 9 tā acs, kas viņu tikko bija skatījusi, viņu turpmāk vairs nekad neredzēs, un viņa paša dzīves vieta viņu vairs neskatīs. 10 Viņa paša dēliem ar nolūgšanos jādod gandarījums tiem, kas viņa dēļ bija nabagi kļuvuši, un viņa īpašums atkal jāatdod. 11 Lai gan vēl tā kauli pildīti ar jaunības spēku, tiem tomēr ar viņu pašu ir jānogulstas pīšļos. 12 Un kaut arī vēl ļaunums viņa mutei liekas garšojam saldi, tā ka tas to ilgāk mēdz slēpt zem savas mēles, 13 to taupīdams glabā un nevēlas šķirties no tā, bet joprojām cenšas to paglabāt piespiestu pie aukslējām, 14 tad viņa ēstais maizes rieciens tomēr viņa iekšās pārveidosies, kļūdams viņā par rūgtu čūskas indi. 15 Tas gan rij mantību, bet tā tam atkal jāspļauj ārā, pats Dievs to dzen ārā no viņa vēdera. 16 Čūskas indi viņš zīdīs, odzes dzelonis viņu nokaus. 17 Viņš nenoraudzīsies vairs sev par prieku plūstošos strautos, viņu neiepriecinās vairs bagātie piena un medus plūdi. 18 Viņam tā pūliņu panākumi ir jāatdod, tam tos baudīt nav lemts, viņš nepriecāsies par iegūtām mantām, lai cik daudz to būtu, 19 jo viņš nomācis nabagos un atstājis viņus bez palīdzības, tas pievācis sev namus, bet nepaguva tos mājīgi ierīkot. 20 Viņš pats nepazina nekādu ierobežojumu savā rijībā, tādēļ tas arī neko no saviem dārgumiem nepaņems līdzi. 21 Nekas nepagāja secen viņa ēstgribai, tāpēc arī viņa labklājībai nav pastāvības. 22 Savas bagātības pārpilnībā viņš tomēr jūtas nomākts: viss nelaimes smagums tomēr gulstas uz viņu. 23 Un lai tas gūtu sev apmierinājumu, tad Dievs liek uzliesmot Savai dusmu kvēlei pret viņu un liek šai kvēlei kā Savai barībai plūst pār viņu. 24 Un, ja tas izbēgtu no dzelzs bruņām, tad tomēr vara bulta caururbs viņa sirdi. 25 Un, ja tas to izvelk, no viņa muguras laukā iznāk duncis, no viņa žults uzšļakst asins strūkla, nāves izbailes sabrūk pār viņu. 26 Visādas nelaimes apdraud viņa krājumus: uguns, kas ne cilvēku kurta, aprīs tos un iznīcinās pārpalikumu viņa teltī. 27 Debesis atsedz viņa grēku pārkāpumu, un arī zeme pastāvīgi saceļas pret viņu. 28 Viņa nama krājumi aizies projām, Dieva dusmības dienā tie viņam izšķīdīs. 29 Šī ir bezdievīgam cilvēkam Dieva piešķirtā daļa un Visuvarenā viņam nolemtais mantojums."
