Nehemiah's Prayer
1 I am Nehemiah son of Hacaliah, and in this book I tell what I have done.
During the month of Chislev in the twentieth year that Artaxerxes ruled Persia, I was in his fortress city of Susa, 2 when my brother Hanani came with some men from Judah. So I asked them about the Jews who had escaped from being captives in Babylonia. I also asked them about the city of Jerusalem.
3 They told me, “Those captives who have come back are having all kinds of troubles. They are terribly disgraced, Jerusalem's walls are broken down, and its gates have been burned.”
4 When I heard this, I sat down on the ground and cried. Then for several days, I mourned; I went without eating to show my sorrow, and I prayed:
5 Lord God of heaven, you are great and fearsome. And you faithfully keep your promises to everyone who loves you and obeys your commands. 6 I am your servant, so please have mercy on me and answer the prayer that I make day and night for these people of Israel who serve you. I, my family, and the rest of your people have sinned 7 by choosing to disobey you and the laws and teachings you gave to your servant Moses.
8 Please remember the promise you made to Moses. You told him that if we were unfaithful, you would scatter us among foreign nations. 9 But you also said that no matter how far away we were, we could turn to you and start obeying your laws. Then you would bring us back to the place where you have chosen to be worshiped.
10 Our Lord, I am praying for your servants—those you rescued by your great strength and mighty power. 11 Please answer my prayer and the prayer of your other servants who gladly honor your name. When I serve the king his wine today, make him pleased with me and let him do what I ask.
1 Nehemijas, Hahaljas dēla, vārdi. Tas notika ķēniņa Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada kisleva mēnesī, kad es biju Sūsas pilī un 2 kad atnāca Hananijs, viens no maniem brāļiem, kopā ar kādiem vīriem no Jūdas; es tad prasīju viņiem par jūdiem, kas bija atlikušies un atgriezušies no izsūtījuma, un par Jeruzālemi. 3 Un viņi man sacīja: "Pāri palikušie, tie, kas atgriezušies no izsūtījuma tanī zemē, ir lielā nelaimē un kaunā; Jeruzālemes mūri ir noplēsti, tās vārti ir sadedzināti ugunī." 4 Kad es dzirdēju šos vārdus, es sēdēju un raudāju un sēroju vairākas dienas; es arī nemitējos gavēt un griezties ar savām lūgšanām pie debesu Dieva. 5 Un es sacīju: "Ak, Kungs, debesu Dievs, lielais un bijājamais Dievs, kas sargā derību un parāda žēlastību tiem, kuri mīl Tevi un pilda Tavas pavēles, 6 lai Tava auss kļūst uzmanīga un Tavas acis atvērtas, lai dzirdētu Sava kalpa lūgšanu, ar kādu es tagad griežos pie Tevis dienu un nakti par Israēla bērniem, Taviem kalpiem, izsūdzēdams Israēla bērnu grēkus, ko mēs esam grēkojuši pret Tevi. Arī es un mana tēva dzimtas, mēs esam grēkojuši. 7 Mēs esam rīkojušies ļoti nekrietni pret Tevi, jo neesam turējuši Tavas pavēles, likumus un tiesas, ko Tu esi pavēlējis Savam kalpam Mozum. 8 Atceries jel vārdu, ko Tu pavēlēji Savam kalpam Mozum, sacīdams: ja jūs kļūsit neuzticīgi, Es jūs izkaisīšu starp tautām; 9 bet, ja jūs atgriezīsities pie Manis un turēsit Manas pavēles un izpildīsit tās, tad, kaut arī no jūsu vidus izdzītie būtu debess galā, tomēr Es viņus sapulcināšu no turienes un atvedīšu viņus uz to vietu, ko esmu izvēlējies, lai tur liktu dzīvot Savam Vārdam! 10 Tie taču ir Tavi kalpi un Tava tauta, kuru Tu esi atbrīvojis ar Savu lielo spēku un Savu stipro roku! 11 Ak, Kungs, lai jel Tava auss kļūst uzmanīga uz Tava kalpa lūgšanu, kam ir prieks bīties Tava Vārda, un dod jel panākumus Tavam kalpam šodien un piešķir viņam labvēlību tā vīra priekšā!" Es tad biju dzērienu devējs ķēniņam.
