Job's Reply to Eliphaz
It's Impossible
1 Job said:
2 It's impossible to weigh
my misery and grief!
3 They outweigh the sand
along the beach,
and that's why I have spoken
without thinking first.
4 The fearsome arrows
of God All-Powerful
have filled my soul
with their poison.
5 Do oxen and wild donkeys
cry out in distress
unless they are hungry?
6 What is food without salt?
What is more tasteless
than the white of an egg?
7 That's how my food tastes,
and my appetite is gone.
* 8 How I wish that God
would answer my prayer
9 and do away with me.
10 Then I would be comforted,
knowing that in all of my pain
I have never disobeyed God.
11 Why should I patiently hope
when my strength is gone?
12 I am not strong as stone
or bronze,
13 and I have finally reached
the end of my rope.
My Friends, I Am Desperate
14 My friends, I am desperate,
and you should help me,
even if I no longer respect
God All-Powerful.
* 15 But you are treacherous
16 like streams that swell
with melting snow,
17 then suddenly disappear
in the summer heat.
18 I am like a caravan,
lost in the desert
while searching for water.
19 Caravans from Tema and Sheba
20 thought they would find water.
But they were disappointed,
21 just as I am with you.
Only one look at my suffering,
and you run away scared.
What Have I Done Wrong?
22 Have I ever asked any of you
to give me a gift
23 or to purchase my freedom
from brutal enemies?
24 What have I done wrong?
Show me,
and I will keep quiet.
25 The truth is always painful,
but your arguments
prove nothing.
26 Here I am desperate,
and you consider my words
as worthless as wind.
27 Why, you would sell an orphan
or your own neighbor!
28 Look me straight in the eye;
I won't lie to you.
29 Stop accusing me falsely;
my reputation is at stake.
30 I know right from wrong,
and I am not telling lies.
1 Ījabs atbildēja un sacīja tā: 2 "Ak, kaut jel manas nepatikas svērtin tiktu svērtas un arī manas sāpes kopā ar tām tiktu liktas svaru kausos! 3 Tad tās izrādītos smagākas nekā smiltis jūras malā, un tāpēc mani vārdi izskan aplami. 4 Paša Visuvarenā bultas ir ieurbušās manī, un viņu indi dzer mans gars. Dieva iedvestās šausmas ir pret mani. 5 Vai tad meža ēzelis zviedz kā badā, ja tas stāv uz zaļa maura? Un vai vērsis mauj aiz neēšanas, ja tam ir sava barība? 6 Vai tad sāju ēdienu var ēst bez sāls? Vai ir kāda noteikta garša olas baltumā? 7 Mana dvēsele atsakās tam pieskarties, un tam līdzīgs ir manas barības negaršīgums. 8 Kaut notiktu, ko es lūdzos, un kaut Dievs manu cerību piepildītu! 9 Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt vai kaut Viņš paceltu Savu roku, lai pārgrieztu manas dzīvības pavedienu! 10 Tad tas man tomēr būtu apmierinājums, es un vēl savās nežēlīgās sāpēs, kas nemitas, palēktos gaisā, ka es neesmu aizliedzis Svētā vārdus. 11 Cik liels tad vēl ir mans spēks, ka es vēl spētu izturēt? Un kāds būs mans gals, ka manai dvēselei būtu vēl jāpaciešas? 12 Un, ja mans spēks būtu akmens stiprumā, ja mana miesa būtu no vara, 13 tad tomēr man pašam sevī nav nekāda padoma, un atbalsta un glābiņa iespējas man visas ir atrautas. 14 Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no savu tuvinieku puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visuvarenā priekšā. 15 Mani draugi mani neuzticībā pievīluši kā kalnu strauti, kā kalnu strautu gultnes, kuras lietus laikā plūst pāri, 16 kuras plūst duļķaina ledus ūdens pilnas, kad tajās ieplūdis izkusušais sniegs, 17 bet kas brīdī, kad tās skar saules versme, izsīkst: kad paliek silts, tad tās ir bez pēdām pazudušas. 18 Līkumodamas izvijas viņu tecējumu tekas, izgaro tukšajā gaisā un izzūd. 19 Pēc šiem strautiem meklē pakaļ Temas karavānas, uz tiem liek savas cerības Sabas ceļotāju pulki, 20 bet ar tādu cerību viņi paliek kaunā, un, nonākuši galā, viņi redz sevi vīlušos. 21 Tiešām, arī jūs man tagad neesat vairs it nekas: jūs redzat briesmas un esat bezspēcīgi! 22 Vai es jebkad esmu sacījis: piešķiriet man kaut ko un atnesiet man kādas dāvanas no savas pārticības, 23 un izglābiet mani no ienaidnieku rokas, un izpērciet mani no varmācīgo varas, kā arī no nežēlīgo augļotāju nagiem? 24 Pamāciet mani, tad es palikšu klusu, un, kur esmu izdarījis pārkāpumu, to lieciet man matīt! 25 Cik iespaidīgi ir taisnīgā izteicieni, bet ko panāk jūsu rājiena nopēlumi? 26 Vai jūsu nodoms ir izteikt manus vārdus pareizāk? Bet vai tad kāda izmisuma pilna cilvēka vārdi nav vējam teikti? 27 Jūs jau esat pat ar mieru mest likteņa meslus par bāreni, un savus draugus jūs esat gatavi pārdot par naudu! 28 Bet tagad esiet labi un uzlūkojiet mani, jo jums sejā es nestāstīšu melus! 29 Pagrieziet šurpu savu vaigu, lai man nenotiek netaisnība! Pagriezieties jel šurp pret mani: taisnība vēl ir manā pusē! 30 Jeb vai tad jau uz manas mēles būtu aplama runa? Vai es būtu zaudējis spēju atšķirt taisnību no netaisnības?
