Job Continues
Why Doesn't God Set a Time?
1 Why doesn't God
set a time for court?
Why don't his people know
where he can be found?
2 Sinners remove boundary markers
and take care of sheep
they have stolen.
3 They cheat orphans and widows
by taking their donkeys
and oxen.
4 The poor are trampled
and forced to hide
5 in the desert,
where they and their children
must live like wild donkeys
and search for food.
6 If they want grain or grapes,
they must go to the property
of these sinners.
7 They sleep naked in the cold,
because they have no cover,
8 and during a storm
their only shelters are caves
among the rocky cliffs.
9 Children whose fathers have died
are taken from their mothers
as payment for a debt.
10 Then they are forced to work
naked in the grain fields
because they have no clothes,
and they go hungry.
11 They crush olives to make oil
and grapes to make wine—
but still they go thirsty.
12 And along the city streets,
the wounded and dying cry out,
yet God does nothing.
Some Reject the Light
13 Some rebel and refuse
to follow the light.
14 Soon after sunset they murder
the poor and the needy,
and at night they steal.
15 Others wait for the dark,
thinking they won't be seen
if they sleep with the wife
or husband of someone else.
16 Robbers hide during the day,
then break in after dark
because they reject the light.
17 They prefer night to day,
since the terrors of the night
are their friends.
Sinners Are Filthy Foam
18 Those sinners are filthy foam
on the surface of the water.
And so, their fields and vineyards
will fall under a curse
and won't produce.
19 Just as the heat of summer
swallows the snow,
the world of the dead
swallows those who sin.
20 Forgotten here on earth,
and with their power broken,
they taste sweet to worms.
21 Sinners take advantage of widows
and other helpless women.
22 But God's mighty strength
destroys those in power.
Even if they seem successful,
they are doomed to fail.
23 God may let them feel secure,
but they are never
out of his sight.
24 Great for a while; gone forever!
Sinners are mowed down
like weeds,
then they wither and die.
25 If I haven't spoken the truth,
then prove me wrong.
1 Kādēļ gan nav apslēpti no Visuvarenā laiki, un kādēļ tie, kas Viņu pazīst, nedabū redzēt Viņa dienas? 2 Bet allaž pārcilātas tiek robežas, cits citam laupa ganāmpulkus kopā ar visiem ganiem. 3 Tie aizdzen prom bārabērna ēzelīti un ķīlā paņem atraitnes vienīgo vērsi. 4 Viņi nostumj nabaga ļaudis no dzīves ceļa, un zemes nelaimīgajiem visiem kopā ir jāpaslēpjas. 5 Redzi, līdzīgi meža ēzeļiem tiem jāiziet tuksnesī savos darbos, lūkojoties pēc laupījuma; klajums dod viņiem barību viņu bērniem. 6 Tīrumos viņiem jāievāc skābenes, un tie pārlasa bezdievīgo vīna dārzus. 7 Tiem kailumā, bez drēbēm, ir jāpavada naktis, pat bargā salā tiem nav segu. 8 Tos izmērcē kalnu aukstās lietus gāzes, un, bez pajumtes būdami, tie pieglaužas klintīm. 9 Bāriņu atrauj mātei no krūtīm, un ķīlā paņem nespējnieku skrandainos tērpus. 10 Un viņi klejo apkārt kailām miesām, bez apģērba, un izsalkuši viņi stiepj sapļautos kūļus. 11 Tie izspiež eļļu starp celtņu biezajiem mūriem, tie min vīna spiedes un paši cieš slāpes. 12 Bet mirēju vaidi atskan no pilsētām, un nosisto dvēseles brēc pēc atriebības, bet Dievs neņem vērā lūgšanas! 13 Citi ir kļuvuši gaismas pretinieki; viņi atstāj bez ievērības Viņa ceļus un neturpina tālāk Viņa tekas. 14 Nav gaisma vēl aususi, jau laupītājs piecēlies; tas nokauj kā apspiesto, tā nabago, un naktī zaglis piekopj savu tumšo darbu. 15 Un laulības pārkāpēja acs ir tā, kas gaida krēslas, jo tas domā: mani neviens pats neieraudzīs! - un viņš sev uzliek sejas aizsegu. 16 Tie laužas iekšā namos, nākot tumsai, bet dienā tie noslēdzas, jo tie nekā negrib zināt no gaismas. 17 Un tas visiem ir kopīgs, ka tiem rīts aust tumsā, nāves ēnā, un tiem visiem labi zināmi nakts tumsas briesmu darbi. 18 Ātri viņš aizslīd pa ūdens virsu; viņa druva ir nolādēta te virs zemes, tas nevar vairs virzīt savu ceļu uz saviem vīna dārziem. 19 Kā sausums un bula laiks izkusušo sniegu, tā nāves valsts aprij tos, kas ir grēkojuši! 20 Pat mātes klēpis tādu ātri aizmirst, kā salda bauda viņš paliek vienīgi tārpiem, neviens viņu nekad vairs nepiemin, un kā koks top bezdievīgais nocirsts, 21 viņš, kas izputinājis neauglīgo, to, kas nav dzemdējusi, un nav nekā laba darījis nevienai atraitnei! 22 Tāpat ar Savu spēku Dievs paildzina dzīvi varmācīgiem; no slimības gultas pieceļas dažs labs, kas jau pilnīgi bija zaudējis cerības dzīvot. 23 Viņš piešķir tam stiprumu un drošību, ļauj tam stāvēt stingri, un Viņa acis stāv nomodā pār tāda cilvēka ceļiem. 24 Tie jūtas gan augstu pacelti, bet mazu, tikai mazu acumirkli, un viņu vairs nav. Un, arī ja tie uzvedas pazemīgi, tiem jāiet bojā kā visiem pārējiem, un viņus nogriež kā vārpu stiebra augšgalā. 25 Vai tad tā nav? Kas mani sodīs savās dusmās? Vai es esmu melus teicis, un vai manis sacīto var pārvērst par kaut ko pilnīgi nenozīmīgu?"
