Deborah and Barak Sing for the Lord
1 After the battle was over that day, Deborah and Barak sang this song:
2 We praise you, Lord!
Our soldiers volunteered,
ready to follow you.
3 Listen, kings and rulers,
while I sing for the Lord,
the God of Israel.
4 Our Lord, God of Israel,
when you came from Seir,
where the Edomites live,
5 rain poured from the sky,
the earth trembled,
and mountains shook.
6 In the time of Shamgar
son of Anath,
and now again in Jael's time,
roads were too dangerous
for caravans.
Travelers had to take
the back roads,
7 and villagers couldn't work
in their fields.
Then Deborah took command,
protecting Israel as a mother
protects her children.
8 The Israelites worshiped
other gods,
and the gates of their towns
were then attacked.
But they had no shields
or spears to fight with.
9 I praise you, Lord,
and I am grateful
for those leaders and soldiers
who volunteered.
10 Listen, everyone!
Whether you ride a donkey
with a padded saddle
or have to walk.
11 Even those who carry water
to the animals will tell you,
“The Lord has won victories,
and so has Israel.”
Then the Lord's people marched
down to the town gates
12 and said, “Deborah, let's go!
Let's sing as we march.
Barak, capture our enemies.”
13 The Lord's people who were left
joined with their leaders
and fought at my side.
14 Troops came from Ephraim,
where Amalekites once lived.
Others came from Benjamin;
officers and leaders came
from Machir and Zebulun.
15 The rulers of Issachar
came along with Deborah,
and Issachar followed Barak
into the valley.
But the tribe of Reuben
was no help at all!
16 Reuben, why did you stay
among your sheep pens?
Was it to listen to shepherds
whistling for their sheep?
No one could figure out
why Reuben wouldn't come.
17 The people of Gilead stayed
across the Jordan.
Why did the tribe of Dan
remain on their ships
and the tribe of Asher
stay along the coast
near the harbors?
18 But soldiers of Zebulun
and Naphtali
risked their lives
to attack the enemy.
19 Canaanite kings fought us
at Taanach by the stream
near Megiddo —
but they couldn't rob us
of our silver.
20 From their pathways in the sky
the stars fought Sisera,
21 and his soldiers were swept away
by the ancient Kishon River.
I will march on and be brave.
22 Sisera's horses galloped off,
their hoofs thundering
in retreat.
23 The Lord's angel said,
“Put a curse on Meroz Town!
Its people refused
to help the Lord fight
his powerful enemies.”
24 But honor Jael,
the wife of Heber
from the Kenite clan.
Give more honor to her
than to any other woman
who lives in tents.
Yes, give more honor to her
than to any other woman.
25 Sisera asked for water,
but Jael gave him milk—
cream in a fancy cup.
26 She reached for a tent-peg
and held a hammer
in her right hand.
And with a blow to the head,
she crushed his skull.
27 Sisera sank to his knees
and fell dead at her feet.
28 Sisera's mother looked out
through her window.
“Why is he taking so long?”
she asked.
“Why haven't we heard
his chariots coming?”
29 She and her wisest women
gave the same answer:
30 “Sisera and his troops
are finding treasures
to bring back—
a woman, or maybe two,
for each man,
and beautiful dresses
for those women to wear.”
31 Our Lord, we pray
that all your enemies
will die like Sisera.
But let everyone who loves you
shine brightly like the sun
at dawn.
Midian Steals Everything from Israel
There was peace in Israel for about 40 years.
1 Tad Debora un Baraks, Abinoāma dēls, tanī dienā dziedāja šādu dziesmu: 2 "Ka Israēla varenie valdīja, ka tauta devās karā brīvu prātu, par to slavējiet To Kungu! 3 Klausieties, ķēniņi, lieciet vērā, lielkungi! Es dziedāšu Tam Kungam, es gribu spēlēt Tam Kungam, Israēla Dievam, 4 Kungs, kad Tu iznāci no Seīra, kad Tu izgāji no Edomas laukiem, tad zeme drebēja savos pamatos, tad arī debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē. 5 Kalni salīgojās Tā Kunga priekšā, pat Sinaja kalns - Tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā. 6 Šamgara, Anata dēla, senajās dienās un Jaēlas dienās ceļi bija tukši; kam bija kāda teka staigājama, tie devās apkārt pa sānu ceļiem. 7 Apsīka garīgā rosme Israēlā, tautai trūka vadoņu, kamēr tu, Debora, cēlies, tu māte Israēlā. 8 Jaunus dievus izraudzīja sev tauta, bet jau tūliņ bija arī jauns karš pilsētu vārtu priekšā. Vai tika kāds vairogs vai kāds šķēps redzēts to četrdesmit tūkstošu rokās, kas bija tolaik Israēlā? 9 Mana sirds pieder Israēla vadoņiem un brīvprātīgajiem tautas vidū; slavēts lai ir Tas Kungs! 10 Jūs, kas jājat uz balti mirdzošām ēzeļu mātēm, jūs, kas sēžat uz persiešu audumiem, un tie, kas brīvi pastaigājaties pa ceļu, - apdomājiet! 11 Klau, pie ūdens akām daudzina dziesmās Tā Kunga taisnīgos un svētības pilnos darbus, to labo, ko Israēls sasniedzis Tā Kunga vadībā. Lai Tā Kunga ļaudis iziet laukā pa saviem vārtiem. 12 Uzmosties, uzmosties, Debora! Mosties, ak, uzmosties un dziedi dziesmu! Celies, Barak, un aizved gūstā savus gūstītājus, Abinoāma dēls! 13 Toreiz Israēls devās lejup ar saviem dižciltīgajiem; Tā Kunga tauta gāja kā varoņi Tā Kunga vadībā. 14 No Efraima kalniem devās lejup tie, kuru pagātnes saknes sniedzas Amaleka laikos, viņiem sekoja Benjamīns ar saviem pulkiem; no Mahiras nonāca lejā pavēlnieki un no Zebulona tie, kas nes vadoņa zizli. 15 Un Isašara valdnieki cēlās kopā ar Deboru, jo Isašars ir līdzgaitnieks Barakam, strauji traukdamies lejup. Pie Rūbena strautiem bija jo svarīgi sirds lēmumi. 16 Kāpēc tad tu, Rūben, vēl kavējies aplokos? Vai lai klausītos ganu stabuļu skaņas? Pie Rūbena strautiem bija jo svarīgi sirds lēmumi. 17 Gileāds mierīgi palika viņpus Jordānas, bet Dans? Kāpēc tad tas kavējas pie saviem kuģiem? Ašers mīt mierīgi jūras malā un dzīvo tās līčos. 18 Taču Zebulons ir tauta, kas ir ar mieru ziedot savu dzīvību, un Naftalis to atdod augstienes laukos. 19 Sajāja ķēniņi, lai izkarotu karu, toreiz cits citu apkaroja Kānaāna ķēniņi Taānakā pie Megidas ūdeņiem, bet sudraba laupījumu tie neguva. 20 No debesīm līdzi karoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās karoja pret Siseru. 21 Kišonas upe tos aizskalojusi sev līdzi, ak, vecais strauts, Kišonas strauts, iedves spēku manai dvēselei! 22 Toreiz dimdēt dimdēja zeme zem zirgu pakaviem, viņu varenajiem auļojot. 23 Lādiet Merosu! Tā saka Tā Kunga eņģelis: lādēdami lādiet viņas iedzīvotājus! Tāpēc ka tie nav nākuši palīgā Tam Kungam - palīgā Tam Kungam vareno pulkos! 24 Svētīta lai ir visu sievu vidū Jaēla, kenieša Hebera sieva, - visu sievu starpā, kas vien mīt teltīs, tu esi vissvētītākā! 25 Viņš lūdza ūdeni - tā deva pienu; dižciltīgo kausā tā pasniedza krējumu. 26 Savu roku viņa izstiepa pēc telts mietiņa un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un tad viņa sadragāja Siseru, sašķēla viņa galvu, satrieca un caururba viņa deniņus. 27 Pie viņas kājām tas sabruka, krita un palika guļam, pie viņas kājām tas palika, jā, viņš krita; tur, kur viņš nogāzās, tur viņš arī nobeidzās un bija miris. 28 Pa logu laukā izliekdamās raugās Siseras māte, visu logu aizņem tās augums, un viņa skaļi sauc: kāpēc kavējas viņa rati, ka tie nenāk? Kāpēc viņa kara ratu zirgu soļi tik lēni? 29 Visgudrākās no viņas cienīgajām tai atbild, un arī viņa pati dod atbildi saviem vārdiem: 30 droši vien - vai tad viņi neko nebūtu atraduši? - viņi taču dala atrasto laupījumu, vienu, jā, divas sievas ikkatram karavīram, raibas drēbes Siseram par laupījumu, raibas rakstītas drēbes; daudzkrāsainas, meistarīgi izaustas drānas, pāris raibu austu lielu lakatu kā laupījumu ap pleciem kundzei. 31 Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl, - tie lai ir kā uzlecoša saule savā spēkā." Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
