The Lord's Victory over the Nations
1 Who is this coming
from Bozrah in Edom
with clothes stained red?
Who is this hero marching
in his glorious uniform?
“It's me, the Lord!
I have won the battle,
and I can save you!”
2 What are those red spots?
Your clothes look stained
from trampling on grapes.
3 “I alone trampled the grapes!
None of the nations helped.
I trampled nations in my anger
and stained my clothes
with their blood.
4 I did this because I wanted
to take revenge—
the time had come
to rescue my people.
5 No one was there to help me
or to give support;
my mighty arm won the battle,
strengthened by my anger.
6 In my fury I trampled on nations
and made them drunk;
their blood poured out
everywhere on earth.”
The Lord's Goodness to His People
7 I will tell about the kind deeds
the Lord has done.
They deserve praise!
The Lord has shown mercy
to the people of Israel;
he has been kind and good.
8 The Lord rescued his people,
and said, “They are mine.
They won't betray me.”
9 It troubled the Lord
to see them in trouble,
and his angel saved them.
The Lord was truly merciful,
so he rescued his people.
He took them in his arms
and carried them all those years.
10 Then the Lord's people
turned against him and made
his Holy Spirit sad.
So he became their enemy
and attacked them.
11 But his people remembered
what had happened
during the time of Moses.
Didn't the Lord bring them
and their leaders
safely through the sea?
Didn't he give them
his Holy Spirit?
12 The glorious power of the Lord
marched beside Moses.
The Lord will be praised forever
for dividing the sea.
13 He led his people across
like horses running wild
without stumbling.
14 His Spirit gave them rest,
just as cattle find rest
when led into a valley.
The name of the Lord was praised
for doing these things.
A Prayer for Mercy and Help
15 Please, Lord, look down
from your holy and glorious
home in the heavens
and see what's going on.
Have you lost interest?
Where is your power?
Show that you care about us
and have mercy!
16 Our ancestors Abraham and Jacob
have both rejected us.
But you are still our Father;
you have been our protector
since ancient times.
17 Why did you make us turn away
from you, our Lord?
Why did you make us want
to disobey you?
Please change your mind!
We are your servants,
your very own people.
18 For a little while,
your temple belonged to us;
and now our enemies
have torn it down.
19 We act as though you
had never ruled us
or called us your people.
1 Kas tas tāds, kas nāk no Edomas, no Bocras spilgti sarkanās drēbēs? Stalts viņš savā apģērbā un lepns savā lielajā spēkā. "Es tas esmu, kas runāju taisnību un kam ir vara un līdzekļi palīdzēt!" 2 Kādēļ tavs uzvalks ir sarkans, un kādēļ tavas drēbes ir kā vīna spaida minējam? 3 "Es minu vīna spaidu viens pats, no tautām nevienas nebija pie Manis. Es tās piespiedu ar kājām pie zemes Savās dusmās un tās saminu Savā bardzībā. Tā šo tautu dzīvības sula apšļakstīja Manas drēbes un aptraipīja visu Manu apģērbu, 4 jo atmaksas diena Man bija prātā un Mans pestīšanas gads bija atnācis. 5 Es raudzījos visapkārt, bet palīga nebija; Es raidīju uz visām pusēm izbrīnas pilnus skatienus, bet nebija neviena, kas Mani atbalstītu. Tad Mans elkonis Man palīdzēja, un Mana bardzība Mani atbalstīja. 6 Es saminu tautas Savās dusmās un Savā bardzībā tās samalu un to dzīvības sulai liku iztecēt zemē." 7 Es teikšu Tā Kunga žēlastību un Viņa slavas pilnos darbus, kā tas klājas, par visu, ko Tas Kungs mums darījis, un par visu labu, ko Viņš mums parādījis Israēla namam pēc Savas bagātās žēlastības un pēc Savas lielās apžēlošanas. 8 Jo Viņš sacīja: "Jūs tomēr esat Mana tauta, bērni, kas nepaliks neuzticami." Tā Viņš kļuva viņiem par glābēju. 9 Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz Savām rokām jau kopš seniem laikiem. 10 Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un karoja pret viņiem. 11 Tad Viņa tauta atcerējās sen pagājušos laikus, tā pieminēja Mozu. Kur ir Tas, kas izveda no jūras Sava ganāmā pulka ganu? Kur ir Tas, kas viņa sirdī ielika Savu Svēto Garu? 12 Kas ar Savu vareno elkoni ņēma Mozu pie viņa labās rokas un to pavadīja? Kas pāršķēla jūru viņu priekšā, lai darītu Savu Vārdu mūžīgi slavenu? 13 Kas tos vadīja cauri dziļumiem kā zirgus ganībās, ka tie neklupa? 14 Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja Tā Kunga Gars atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji Savu tautu, lai darītu slavenu Savu Vārdu. 15 Raugies no debesīm lejup un skaties šurp no Sava svētā godības mājokļa! Kur ir Tava bardzība un Tava vara? Tavas sirds trauksme un Tava žēlastība tomēr turas pret mani! 16 Tu taču patiesi esi mūsu Tēvs. Ābrahāms nekā nezina par mums, Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir Tavs vārds. 17 Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no Taviem ceļiem un nocietināji mūsu sirdis, ka Tevis vairs nebīstamies? Piegriezies mums atkal Savu kalpu dēļ, to cilšu dēļ, kas ir Tavs īpašums! 18 Tikai īsu laiku Tava Tev svētītā tauta valdīja pār savu mantojumu, tad mūsu pretinieki atkal samina Tavu svēto vietu. 19 Mums klājās kā tādiem, pār kuriem Tu it kā nemūžam nebūtu valdījis un kas nav saukti pēc Tava Vārda.
