1-2 Joseph took five of his brothers to the king and told him, “My father and my brothers have come from Canaan. They have brought their sheep, goats, cattle, and everything else they own to the region of Goshen.”
Then he introduced his brothers to the king, 3 who asked them, “What do you do for a living?”
“Sir, we are shepherds,” was their answer. “Our families have always raised sheep. 4 But in our country all the pastures are dried up, and our sheep have no grass to eat. So we, your servants, have come here. Please let us live in the region of Goshen.”
5 The king said to Joseph, “It's good that your father and brothers have arrived. 6 I will let them live anywhere they choose in the land of Egypt, but I suggest that they settle in Goshen, the best part of our land. I would also like for your finest shepherds to watch after my own sheep and goats.”
7 Then Joseph brought his father Jacob and introduced him to the king. Jacob gave the king his blessing, 8 and the king asked him, “How old are you?”
9 Jacob answered, “I have lived only 130 years, and I have had to move from place to place. My parents and my grandparents also had to move from place to place. But they lived much longer, and their life was not as hard as mine.” 10 Then Jacob gave the king his blessing once again and left. 11 Joseph obeyed the king's orders and gave his father and brothers some of the best land in Egypt near the city of Rameses. 12 Joseph also provided food for their families.
A Famine in Egypt
13 The famine was bad everywhere in Egypt and Canaan, and the people were suffering terribly. 14 So Joseph sold them the grain that had been stored up, and he put the money in the king's treasury. 15 But when everyone had run out of money, the Egyptians came to Joseph and demanded, “Give us more grain! If you don't, we'll soon be dead, because our money's all gone.”
16 “If you don't have any money,” Joseph answered, “give me your animals, and I'll let you have some grain.” 17 From then on, they brought him their horses and donkeys and their sheep and goats in exchange for grain.
Within a year Joseph had collected every animal in Egypt. 18 Then the people came to him and said:
Sir, there's no way we can hide the truth from you. We are broke, and we don't have any more animals. We have nothing left except ourselves and our land. 19 Don't let us starve and our land be ruined. If you'll give us grain to eat and seed to plant, we'll sell ourselves and our land to the king. We'll become his slaves.
20 The famine became so severe that Joseph finally bought every piece of land in Egypt for the king 21 and made everyone the king's slaves, 22 except the priests. The king gave the priests a regular food allowance, so they did not have to sell their land. 23 Then Joseph said to the people, “You and your land now belong to the king. I'm giving you seed to plant, 24 but one fifth of your crops must go to the king. You can keep the rest as seed or as food for your families.”
25 “Sir, you have saved our lives!” they answered. “We are glad to be slaves of the king.” 26 Then Joseph made a law that one fifth of the harvest would always belong to the king. Only the priests did not lose their land.
Jacob Becomes an Old Man
27 The people of Israel made their home in the land of Goshen, where they became prosperous and had large families. 28 Jacob himself lived there for 17 years, before dying at the age of 147. 29 When Jacob knew he did not have long to live, he called in Joseph and said, “If you really love me, you must make a solemn promise not to bury me in Egypt. 30 Instead, bury me in the place where my ancestors are buried.”
“I will do what you have asked,” Joseph answered.
31 “Will you give me your word?” Jacob asked.
“Yes, I will,” Joseph promised. After this, Jacob bowed down and prayed at the head of his bed.
1 Tad Jāzeps gāja un sacīja faraonam: "Mans tēvs un mani brāļi ar saviem sīklopiem un ar saviem liellopiem un ar visu, kas tiem pieder, ir atnākuši no Kānaāna zemes un tagad ir Gošenes zemē." 2 Un viņš paņēma piecus vīrus no savu brāļu vidus un atveda tos pie faraona. 3 Un faraons sacīja viņa brāļiem: "Kāda jūsu nodarbošanās?" Tie atbildēja: "Tavi kalpi ir avju gani, kā mēs, tā arī mūsu tēvi." 4 Un viņi sacīja faraonam: "Mēs esam nākuši, lai kā svešinieki piemājotu šinī zemē, jo nav ganību tiem sīklopiem, kas pieder taviem kalpiem, tāpēc ka bads Kānaāna zemē ir smags. Tad nu, lūdzams, atļauj taviem kalpiem dzīvot Gošenes zemē." 5 Tad faraons sacīja Jāzepam, teikdams: "Tavs tēvs un tavi brāļi ir atnākuši pie tevis. 6 Ēģiptes zeme ir tavā priekšā; vislabākajā zemes daļā lai apmetas tavs tēvs un tavi brāļi - Gošenes zemē, un, ja tu atzīsti, ka starp viņiem ir krietni vīri, tad iecel tos par pārraugiem tiem lopiem, kas man pieder." 7 Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu un stādīja priekšā to faraonam, un Jēkabs svētīja faraonu. 8 Un faraons prasīja Jēkabam: "Cik daudz tev gadu?" 9 Un Jēkabs sacīja faraonam: "Mani svešniecības gadi ir simts trīsdesmit; īsi un bēdu pilni ir mani mūža gadi, un tie nesasniedz manu tēvu mūža gadus viņu klejošanas laikos." 10 Un Jēkabs svētīja faraonu un aizgāja prom no faraona. 11 Tā Jāzeps iedeva savam tēvam un saviem brāļiem dzīves vietas un zemes īpašumus Ēģiptes labākajā daļā, Ramzesa novadā, kā to faraons bija pavēlējis. 12 Un Jāzeps apgādāja savu tēvu un savus brāļus un visu sava tēva namu ar maizi pēc bērnu skaita. 13 Un nebija maizes visā tanī zemē, jo bads bija jo smags, tā ka Ēģiptes zemei un Kānaāna zemei draudēja izmiršana. 14 Un Jāzeps savāca visu naudu, kas bija Ēģiptes un Kānaāna zemē, par to labību, ko tie bija pirkuši, un aiznesa šo naudu faraona namā. 15 Kad nauda Ēģiptes zemē un Kānaāna zemē bija izsmelta, tad visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa, teikdami: "Dod mums maizi! Kāpēc mums mirt? Mums vairs nav naudas." 16 Un Jāzeps atbildēja: "Atvediet man savus ganāmpulkus, tad es došu jums par jūsu lopiem, ja jums vairs nav naudas." 17 Tad viņi atveda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps iedeva tiem maizi pret zirgiem, sīklopiem, liellopiem un ēzeļiem; un tanī gadā viņš tos apgādāja ar labību pret nodotiem lopiem. 18 Kad gads bija pagājis, tie arī nākamajā gadā nāca pie viņa un sacīja: "Mēs mūsu kungam nevaram slēpt, ka nauda ir pagalam, bet liellopi pieder mūsu kungam; mums nekā vairs cita nav mūsu kunga priekšā kā mēs paši un mūsu zeme. 19 Kāpēc lai mēs mirstam tavu acu priekšā, mēs un mūsu zeme? Pērc mūs un mūsu laukus pret maizi, tad mēs ar savu zemi būsim faraona vergi. Tikai dod labību sēklai, ka mēs paliekam dzīvi un nemirstam un zeme nepaliek par tuksnesi." 20 Un Jāzeps nopirka faraonam visu Ēģiptes zemi, jo ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka pārāk nepanesams bija bads. Tā zeme nonāca faraona īpašumā. 21 Un tautu viņš pārvērta par vergiem no viena Ēģiptes zemes gala līdz otram. 22 Tikai priesteru zemes viņš neuzpirka, jo priesteriem bija faraona dots likumīgs ienākums, un viņi pārtika no ienākuma, ko faraons viņiem bija nolicis, un tādēļ tie savus tīrumus nepārdeva. 23 Un Jāzeps sacīja tautai: "Redzi, es esmu tagad nopircis jūs un jūsu zemes faraonam. Te jums sēkla, ko savus laukus apsēt. 24 Bet ar augļiem būs tā, ka jums piektā daļa jādod faraonam, bet četras daļas paliks jums gan tīruma sēklai, gan barībai jums un tiem, kas jūsu namā, un pārtikai jūsu mazajiem bērniem." 25 Un viņi atbildēja: "Tu mūsu dzīvības esi izglābis; ja mēs tikai varam atrast labvēlību sava kunga acīs, mēs būsim vergi faraonam." 26 Un Jāzeps to izdeva kā likumu, kas līdz pat šai dienai pastāv Ēģiptes zemē, ka piektā daļa jādod faraonam. Tikai priesteru zemes nebija pakļautas faraonam. 27 Tā Israēls apmetās Gošenes zemē, Ēģiptē, un tiem bija tur īpašumi, un viņi augļojās un ļoti vairojās. 28 Jēkabs nodzīvoja Ēģiptē septiņpadsmit gadus, un Jēkaba mūža gadi bija simts četrdesmit septiņi gadi. 29 Kad tuvojās laiks, ka Israēlam bija jāmirst, tad viņš ataicināja savu dēlu Jāzepu un sacīja viņam: "Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad liec savu roku zem mana ciskas kaula un parādi man žēlastību un mīlestību - neapglabā mani Ēģiptes zemē, 30 bet ļauj man gulēt pie maniem tēviem. Aizved mani no Ēģiptes un apglabā mani viņu kapos." Tad tas sacīja: "Es darīšu, kā tu saki." 31 Un viņš sacīja: "Zvēri man!" Un tas zvērēja viņam. Tad Israēls zemu noliecās savas gultas galvgalī.
