Why the Lord Will Help Israel
Moses said:
1 Israel, listen to me! You will soon cross the Jordan River and go into the land to force out the nations that live there. They are more powerful than you are, and the walls around their cities reach to the sky. 2 Some of these nations are descendants of the Anakim. You know how tall and strong they are, and you've heard that no one can defeat them in battle. 3 But the Lord your God has promised to go ahead of you, like a raging fire burning everything in its path. So when you attack your enemies, it will be easy for you to destroy them and take their land.
4-6 After the Lord helps you wipe out these nations and conquer their land, don't think he did it because you are such good people. You aren't good—you are stubborn! No, the Lord is going to help you, because the nations that live there are evil, and because he wants to keep the promise he made to your ancestors Abraham, Isaac, and Jacob.
When Israel Made an Idol
(Exodus 32)Moses said to Israel:
7 Don't ever forget how you kept rebelling and making the Lord angry the whole time you were in the desert. You rebelled from the day you left Egypt until the day you arrived here.
8 At Mount Sinai you made the Lord so angry that he was going to destroy you. 9-11 It happened during those 40 days and nights that I was on the mountain, without anything to eat or drink. He had told me to come up there so he could give me the agreement he made with us. And this agreement was actually the same Ten Commandments he had announced to you when he spoke from the fire on the mountain. The Lord had written them on two flat stones with his own hand. But after giving me the two stones, 12 he said:
Moses, hurry down the mountain to those people you led out of Egypt. They have already disobeyed me and committed the terrible sin of making an idol.
13 I've been watching the Israelites, and I've seen how stubborn and rebellious they are. 14 So don't try to stop me! I am going to wipe them out, and no one on earth will remember they ever lived. Then I will let your descendants become an even bigger and more powerful nation than Israel.
Moses said:
15 Fire was raging on the mountaintop as I went back down, carrying the two stones with the commandments on them. 16 I saw how quickly you had sinned and disobeyed the Lord your God. There you were, worshiping the metal idol you had made in the shape of a calf. 17 So I threw down the two stones and smashed them before your very eyes.
18-20 I bowed down at the place of worship and prayed to the Lord, without eating or drinking for 40 days and nights. You had committed a terrible sin by making that idol, and the Lord hated what you had done. He was angry enough to destroy all of you and Aaron as well. So I prayed for you and Aaron as I had done before, and this time the Lord answered my prayers.
21 It was a sin for you to make that idol, so I threw it into the fire to melt it down. Then I took the lump of gold, ground it into powder, and threw the powder into the stream flowing down the mountain.
22 You also made the Lord angry when you were staying at Taberah, at Massah, and at Kibroth-Hattaavah. 23 Then at Kadesh-Barnea the Lord said, “I am giving you the land, so go ahead and take it!” But since you didn't trust the Lord, you rebelled and disobeyed his command. 24 In fact, you've rebelled against the Lord for as long as he has known you.
25 After you had made the idol in the shape of a calf, the Lord said he was going to destroy you. So I lay face down in front of the Lord for 40 days and nights 26 and prayed:
Our Lord, please don't wipe out your people. You used your great power to rescue them from Egypt and to make them your very own. 27 Israel's ancestors Abraham, Isaac, and Jacob obeyed you faithfully. Think about them, and not about Israel's stubbornness, evil, and sin. 28 If you destroy your people, the Egyptians will say, “The Lord promised to give Israel land, but he wasn't powerful enough to keep his promise. In fact, he hated them so much that he took them into the desert and killed them.” 29 But you, our Lord, chose the people of Israel to be your own, and with your mighty power you rescued them from Egypt.
1 Klausies, Israēl, tu šodien celsies pāri Jordānai, lai uzvarētu tautas, kas lielākas un stiprākas nekā tu, tāpat arī lielas un līdz pat debesīm nocietinātas pilsētas, 2 liela un gara auguma tautu, Anaka bērnus, par kuriem tu zini un esi dzirdējis: kas gan var pastāvēt Anaka bērnu priekšā? 3 Un tu šodien atzīsi, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir tas pats, kas iet tavā priekšā kā rijēja uguns: Viņš tos iznīcinās un nospiedīs ceļos tavā priekšā, ka tu varēsi tos izdzīt un steigšus tos iznīcināsi, kā Tas Kungs tev to ir sacījis. 4 Kad nu Tas Kungs, tavs Dievs, tos tavā priekšā dzīs ārā, tad nedomā pats savā sirdī: Tas Kungs mani ir atvedis manas taisnības un nopelnu dēļ, lai es šo zemi iemantoju,- bet gan tieši šo tautu bezdievības dēļ Tas Kungs tās tagad dzen ārā tavu acu priekšā. 5 Ne tavas taisnības, nedz tavas sirds skaidrības dēļ tu nenāc, lai iemantotu viņu zemi, bet šo tautu ļaunuma dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tās dzen ārā tavā priekšā, lai apstiprinātu to vārdu, ko Tas Kungs ar zvērestu bija devis taviem tēviem - Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam. 6 Tad nu zini, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tev nedod iemantot šo labo zemi tavas taisnības dēļ, jo tu esi stūrgalvīga tauta. 7 Piemini un neaizmirsti, ka tu To Kungu, savu Dievu, esi tuksnesī ļoti sadusmojis; sākot ar dienu, kad tu iznāci no Ēģiptes zemes, līdz kamēr jūs nonācāt šinī vietā, jūs, būdami nepaklausīgi, esat bijuši pret To Kungu. 8 Jau pie Horeba jūs sadusmojāt To Kungu, un Tas Kungs uz jums apskaitās un gribēja jūs izdeldēt. 9 Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes, tās derības plāksnes, ko Tas Kungs ar jums bija noslēdzis, tad es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un es netiku ēdis ne reizes, nedz arī dzēris ūdeni. 10 Tad Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, Dieva pirksta aprakstītas, uz kurām bija visi tie vārdi, ko Tas Kungs ar jums kalnā bija runājis no uguns liesmām tai dienā, kad draudze bija sasaukta. 11 Kad nu pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, tās derības plāksnes, 12 tad Tas Kungs man sacīja: celies, kāp steigšus lejā no šīs vietas, jo tava tauta, ko tu esi izvedis no Ēģiptes, ir apgrēkojusies: viņi jo drīz ir atkāpušies no ceļa, ko Es tiem pavēlēju iet, un ir darinājuši sev lietu elka tēlu. 13 Vēl Tas Kungs runāja uz mani, sacīdams: Es esmu novērojis šo tautu, un redzi, tā ir stūrgalvīga tauta. 14 Laid Mani, Es tos iznīcināšu, un viņu vārdu Es izdeldēšu no pasaules, bet tevi Es darīšu par lielāku un stiprāku tautu, nekā viņi ir. 15 Tad es pagriezos un nokāpu no kalna, bet kalns dega ugunīs, un abas derības plāksnes bija man abās rokās, 16 un es skatījos, un redzi: jūs bijāt nogrēkojušies pret To Kungu, savu Dievu, jūs bijāt sev darinājuši lietu teļa tēlu, jūs bijāt jo ātri novirzījušies no ceļa, ko Tas Kungs bija jums pavēlējis iet. 17 Tad es ņēmu abas akmens plāksnes un izmetu tās no savām rokām un sasitu jūsu acu priekšā. 18 Pēc tam es nometos Tā Kunga priekšā kā iepriekš, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis es neēdu maizi un nedzēru ūdeni visu jūsu grēku dēļ, ko jūs bijāt sev uzkrāvuši, darinādami šo ļauno tēlu, tā To Kungu sadusmodami, 19 jo es baiļojos par dusmām un bardzību, ar ko Tas Kungs gribēja jūs izdeldēt; bet Tas Kungs arī šoreiz mani paklausīja. 20 Un Tas Kungs ļoti dusmojās arī uz Āronu un gribēja viņu izdeldēt, bet es tai laikā lūdzu arī par Āronu. 21 Bet jūsu grēka darbu, teļa tēlu, ko jūs bijāt izveidojuši, es sadedzināju ugunī, un es to sadauzīju un samalu, līdz tas palika par pīšļiem, un šos pīšļus es iemetu strautā, kas tek no kalna. 22 Arī pie Taberas, pie Masas un pie Kibrot-Taavas jūs To Kungu bijāt sadusmojuši. 23 Un, kad Tas Kungs jūs sūtīja prom no Kadeš-Barneas, teikdams: dodieties uz augšu un iegūstiet to zemi, ko Es esmu jums devis,- arī tad jūs turējāties pretī Tā Kunga, sava Dieva, pavēlei, Viņam neuzticējāties un neklausījāt Viņa balsij. 24 Jūs esat bijuši kurnētāji pret To Kungu, sākot no tās dienas, kopš es jūs pazīstu. 25 Kad es nometos un biju Tā Kunga priekšā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, tāpēc ka Tas Kungs bija sacījis, ka Viņš jūs izdeldēšot, 26 tad es pielūdzu To Kungu un sacīju: ak, Kungs, mūsu Dievs! Neizdeldē Savu tautu un Savu īpašumu, ko Tu pats Savā lielumā esi atbrīvojis un kuru Tu esi ar stipru roku izvedis no Ēģiptes zemes. 27 Piemini Savus kalpus - Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu; un neuzlūko šīs tautas stūrgalvību, nedz arī viņu bezdievību un viņu grēkus, 28 lai tie no tās zemes, no kurienes Tu mūs esi izvedis, nesaka: Tas Kungs tos nevarēja ievest tai zemē, ko Viņš pats tiem bija solījis, un, tādēļ ka bija tos ienīdis, Viņš tos izveda tuksnesī, lai tiem liktu tur mirt. 29 Bet tie taču ir Tava tauta un Tavs īpašums, kuru Tu pats esi izvedis ar Savu lielo spēku un ar Savu izstiepto elkoni.
