David Becomes King of Israel
(1 Chronicles 11.1-3)1 Israel's leaders met with David at Hebron and said, “We are your relatives. 2 Even when Saul was king, you led our nation in battle. And the Lord promised that someday you would rule Israel and take care of us like a shepherd.”
3 During the meeting, David made an agreement with the leaders and asked the Lord to be their witness. Then the leaders poured olive oil on David's head to show that he was now the king of Israel.
4 David was 30 years old when he became king, and he ruled for 40 years. 5 He lived in Hebron for the first seven and a half years and ruled only Judah. Then he moved to Jerusalem, where he ruled both Israel and Judah for 33 years.
How David Captured Jerusalem
(1 Chronicles 11.4-91 14.11 2)6 The Jebusites lived in Jerusalem, and David led his army there to attack them. The Jebusites did not think he could get in, so they told him, “You can't get in here! We could keep you out, even if we couldn't see or walk!”
7-9 David told his troops, “You will have to go up through the water tunnel to get those Jebusites. I hate people like them who can't walk or see.”
That's why there is still a rule that says, “Only people who can walk and see are allowed in the temple.”
David captured the fortress on Mount Zion, then he moved there and named it David's City. He had the city rebuilt, starting with the landfill to the east. 10 David became a great and strong ruler, because the Lord All-Powerful was on his side.
11 King Hiram of Tyre sent some officials to David. Carpenters and stone workers came with them, and they brought cedar logs so they could build David a palace.
12 David knew that the Lord had made him king of Israel and that he had made him a powerful ruler for the good of his people.
David's Sons Born in Jerusalem
(1 Chronicles 14.3-7)13 After David left Hebron and moved to Jerusalem, he married many women from Jerusalem, and he had a lot of children. 14 His sons who were born there were Shammua, Shobab, Nathan, Solomon, 15 Ibhar, Elishua, Nepheg, Japhia, 16 Elishama, Eliada, and Eliphelet.
David Fights the Philistines
(1 Chronicles 14.8-17)17 The Philistines heard that David was now king of Israel, and they came into the hill country to try and capture him. But David found out and went into his fortress. 18 So the Philistines camped in Rephaim Valley.
19 David asked the Lord, “Should I attack the Philistines? Will you let me win?”
The Lord told David, “Attack! I will let you win.”
20 David attacked the Philistines and defeated them. Then he said, “I watched the Lord break through my enemies like a mighty flood.” So he named the place “The Lord Broke Through.” 21 David and his troops also carried away the idols that the Philistines had left behind.
22 Some time later, the Philistines came back into the hill country and camped in Rephaim Valley. 23 David asked the Lord what he should do, and the Lord answered:
Don't attack them from the front. Circle around behind and attack from among the balsam trees. 24 Wait until you hear a sound in the treetops like marching troops. Then attack quickly! That sound will mean I have marched out ahead of you to fight the Philistine army.
25 David obeyed the Lord and defeated the Philistines. He even chased them all the way from Geba to the entrance to Gezer.
1 Tad visas Israēla ciltis nāca pie Dāvida uz Hebronu un sacīja, teikdamas: "Redzi, mēs esam no tava kaula un no tavas miesas. 2 Arī jau senāk, kad Sauls bija pār mums ķēniņš, tu tomēr biji tas, kurš izvedi un atkal pārvedi atpakaļ Israēla karavīrus; un Tas Kungs tev ir sacījis: tev būs Manu tautu, Israēlu, ganīt, un tev būs būt par vadoni Israēlam!" 3 Un, kad tā visi Israēla vecaji bija nākuši pie ķēniņa uz Hebronu un ķēniņš Dāvids ar tiem bija noslēdzis derību Tā Kunga priekšā Hebronā, tad viņi svaidīja Dāvidu Israēlam par ķēniņu. 4 Un Dāvids bija trīsdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja četrdesmit gadus. 5 Hebronā pār Jūdu viņš valdīja septiņus gadus un sešus mēnešus un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus pār visu Israēlu un Jūdu. 6 Un ķēniņš devās ar saviem vīriem uz Jeruzālemi pret jebusiešiem, kuri tanī zemē dzīvoja, bet šie piedraudēja Dāvidam, sacīdami: "Šeit tu neielauzīsies, tevi aizturēs aklie un tizlie," - domādami: Dāvids šeit nekad neiekļūs. 7 Bet Dāvids iekaroja Ciānas cietoksni, un šī tagad ir Dāvida pilsēta. 8 Un tanī dienā Dāvids sacīja: "Kas kauj jebusiešus, tas ir tāds, kas virzās pa apakšzemes eju, un viņi ir tie tizlie un aklie, kurus ienīst Dāvida dvēsele." Tāpēc mēdz sacīt: "Tizlu un aklu nelaid mājā iekšā." 9 Un Dāvids apmetās dzīvot cietoksnī - un to nosauca par Dāvida pilsētu; un Dāvids to uzcēla, sākot no Millas nocietinājuma uz iekšpusi un no tā visapkārt uz visām pusēm. 10 Un Dāvids, jo ilgāk dzīvoja, jo varenāks kļuva, un Tas Kungs, Dievs Cebaots, bija ar viņu. 11 Tad Hīrāms, Tiras ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida ar ciedru kokiem, arī namdarus un akmeņkaļus mūriem, un tie uzcēla Dāvidam pili. 12 Un Dāvids manīja, ka Tas Kungs viņu bija apstiprinājis Israēlam par ķēniņu un ka Viņš bija pavairojis viņa ķēniņa valsts varu Savas tautas, Israēla, dēļ. 13 Un Dāvids apņēma Jeruzālemē vēl vairāk blakussievu pēc tam, kad viņš bija atnācis no Hebronas, un Dāvidam piedzima vēl vairāk dēlu un meitu. 14 Un šie ir to dēlu vārdi, kas viņam dzimuši Jeruzālemē: Šamua, Šobabs, Nātāns un Salamans, 15 Ibhars, Ēlišua, Nefegs, Jafija, 16 Ēlišāma, Elijada un Ēlifelets. 17 Bet, kad filistieši dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts par Israēla ķēniņu, tad visi filistieši cēlās un devās kalnup, lai dabūtu Dāvidu savā varā; savukārt Dāvids, to dzirdējis, devās lejup uz savu cietoksni. 18 Kad filistieši bija atnākuši un plaši izvērsušies Refaima ielejā, 19 tad Dāvids jautāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs doties augšup uzbrukumā pret filistiešiem? Vai Tu tos nodosi manā rokā?" Un Tas Kungs atbildēja Dāvidam: "Celies un dodies augšup uzbrukumā, jo Es patiešām filistiešus nodošu tavā rokā!" 20 Tad Dāvids nonāca līdz Baal-Peracimai, sakāva tur viņus un izsaucās: "Tas Kungs ir izlauzies pret maniem ienaidniekiem pirms manis, itin kā ūdens izlaužas!" Tādēļ šo vietu nosauca vārdā Baal-Peracima . 21 Un tie tur pameta savus elku dievus, bet Dāvids un viņa vīri tos paņēma kā laupījumu. 22 Un filistieši vēlreiz cēlās un devās atkārtotā uzbrukumā, plaši izvērsdamies Refaima ielejā. 23 Un Dāvids jautāja To Kungu, un Tas Kungs atbildēja: "Necelies un neej viņiem tieši pretī, bet apej viņiem apkārt, tiem uzbrukdams no mugurpuses! Un tad stājies viņiem pretī pie balzama koku pudura! 24 Un, kad tu saklausīsi soļu troksni šo balzama koku galotnēs, tad pasteidzies, jo tad Tas Kungs ir izgājis tev pa priekšu, lai sakautu filistiešu karapulku." 25 Un Dāvids darīja, kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, un sakāva filistiešus no Gebas līdz pat Gezera apkārtnei.
