Jezebel Has Naboth Killed
1 Naboth owned a vineyard in Jezreel near King Ahab's palace.
2 One day, Ahab said, “Naboth, your vineyard is near my palace. Give it to me so I can turn it into a vegetable garden. I'll give you a better vineyard or pay whatever you want for yours.”
3 Naboth answered, “This vineyard has always been in my family. I won't let you have it.”
4 So Ahab went home, angry and depressed because of what Naboth had told him. He lay on his bed, just staring at the wall and refusing to eat a thing.
5 Jezebel his wife came in and asked, “What's wrong? Why won't you eat?”
6 “I asked Naboth to sell me his vineyard or to let me give him a better one,” Ahab replied. “And he told me I couldn't have it.”
7 “Aren't you the king of Israel?” Jezebel asked. “Get out of bed and eat something! Don't worry, I'll get Naboth's vineyard for you.”
8-10 Jezebel wrote a letter to each of the leaders of the town where Naboth lived. In the letters she said:
Call everyone together and tell them to go without eating today. When they come together, give Naboth a seat at the front. Get two liars to sit facing him and swear that Naboth has cursed God and the king. Then take Naboth outside and stone him to death!
She signed Ahab's name to the letters and sealed them with his seal. Then she sent them to the town leaders.
11 After receiving her letters, they did exactly what she had asked. 12 They told the people that it was a day to go without eating, and when they all came together, they seated Naboth at the front. 13 The two liars came in and sat across from Naboth. Then they accused him of cursing God and the king, so the people dragged Naboth outside and stoned him to death.
14 The leaders of Jezreel sent a message back to Jezebel that said, “Naboth is dead.”
15 As soon as Jezebel got their message, she told Ahab, “Now you can have the vineyard Naboth refused to sell. He's dead.” 16 Ahab got up and went to take over the vineyard.
Elijah Condemns Ahab
17 The Lord said to Elijah the prophet, 18 “King Ahab of Israel is in Naboth's vineyard right now, taking it over. 19 Go tell him that I say, ‘Ahab, you murdered Naboth and took his property. And so, in the very spot where dogs licked up Naboth's blood, they will lick up your blood.’ ”
When Elijah found him, 20 Ahab said, “So, my enemy, you found me at last.”
Elijah answered:
Yes, I did! Ahab, you have managed to do everything the Lord hates. 21 Now you will be punished. You and every man and boy in your family will die, whether slave or free. 22 Your whole family will be wiped out, just like the families of King Jeroboam and King Baasha. You've made the Lord very angry by sinning and causing the Israelites to sin.
23 And as for Jezebel, dogs will eat her body there in Jezreel. 24 Dogs will also eat the bodies of your relatives who die in town, and vultures will eat the bodies of those who die in the country.
25-29 When Ahab heard this, he tore his clothes in sorrow and wore sackcloth day and night. He was depressed and refused to eat.
Some time later, the Lord said, “Elijah, do you see how sorry Ahab is for what he did? I won't punish his family while he is still alive. I'll wait until his son is king.”
No one was more determined than Ahab to disobey the Lord. And Jezebel encouraged him. Worst of all, he had worshiped idols, just as the Amorites had done before the Lord forced them out of the land and gave it to Israel.
1 Pēc visa notikušā gadījās šāda lieta: jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs. Tas atradās Jezreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahaba pilij. 2 Un Ahabs sacīja Nabotam, teikdams: "Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīna dārzu nekā šo. Un, ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā." 3 Bet Nabots sacīja Ahabam: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!" 4 Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis, kad tas sacīja: "Es tev vis neatdošu savu tēvu mantojumu." Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu seju uz sienas pusi un neēda maizi. 5 Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: "Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?" 6 Un tas sacīja viņai: "Tādēļ, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: atdod man savu vīna dārzu par naudu, vai, ja tas tev tīk, es tev došu tā vietā citu vīna dārzu. Bet tas man atbildēja: es tev savu vīna dārzu nedošu." 7 Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: "Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu." 8 Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā. 9 Un viņa rakstīja vēstulēs tā: "Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū! 10 Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, ka viņš mirst!" 11 Un viņa pilsētas vecaji un dižciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kuras viņa bija tiem sūtījusi, bija rakstīts. 12 Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā. 13 Un divi vīri nāca, tie bija nelieši, un tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: "Nabots ir nopēlis gan Dievu, gan ķēniņu!" Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. 14 Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: "Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris." 15 Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un miris, tad viņa sacīja Ahabam: "Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna dārzu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris." 16 Kad Ahabs dzirdēja Nabotu mirušu esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vīna dārzā un pārņemtu to savā īpašumā. 17 Tad Tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju: 18 "Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīna dārzā, kurp tas gājis, lai to pārņemtu. 19 Runā ar viņu un saki viņam: tā saka Tas Kungs: vai tu esi slepkavojis un arī vēl laupījis? - Un saki viņam vēl šos vārdus: tā saka Tas Kungs: tanī pašā vietā, kur suņi ir lakuši Nabota asinis, tie uzlaizīs arī tavas asinis." 20 Un Ahabs sacīja Elijam: "Vai tu, manu ienaidniek, esi mani atradis?" Bet tas atbildēja: "Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns. 21 Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīru, kā vājo, tā arī stipro, Israēlā. 22 Un Es darīšu tavam namam tā kā Nebata dēla Jerobeāma namam un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot. 23 Un par Izebeli Tas Kungs ir sacījis: suņi ēdīs Izebeli pie Jezreēlas mūriem. 24 Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni!" 25 Neviena nav bijis, kas tā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ļauns Tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja. 26 Viņš rīkojās ļoti neganti, kalpodams elkiem - gluži kā amorieši, kurus Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis ārā. 27 Kolīdz Ahabs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams. 28 Un Tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju, sacīdams: 29 "Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies Manā priekšā? Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās."
