Solomon Disobeys the Lord
1-2 The Lord did not want the Israelites to worship foreign gods, so he had warned them not to marry anyone who was not from Israel.
Solomon loved his wife, the daughter of the king of Egypt. But he also loved some women from Moab, Ammon, and Edom, and others from Sidon and the land of the Hittites. 3-4 Seven hundred of his wives were daughters of kings, but he also married 300 other women.
As Solomon got older, some of his wives led him to worship their gods. He wasn't like his father David, who had worshiped only the Lord God. 5 Solomon also worshiped Astarte the goddess of Sidon, and Milcom the disgusting god of Ammon. 6 Solomon's father had obeyed the Lord with all his heart, but Solomon disobeyed and did what the Lord hated.
7 Solomon built shrines on a hill east of Jerusalem to worship Chemosh the disgusting god of Moab, and Molech the disgusting god of Ammon. 8 In fact, he built a shrine for each of his foreign wives, so all of them could burn incense and offer sacrifices to their own gods.
9-10 The Lord God of Israel had appeared to Solomon two times and warned him not to worship foreign gods. But Solomon disobeyed and did it anyway. This made the Lord very angry, 11 and he said to Solomon:
You did what you wanted and not what I told you to do. Now I'm going to take your kingdom from you and give it to one of your officials. 12 But because David was your father, you will remain king as long as you live. I will wait until your son becomes king, then I will take the kingdom from him. 13 When I do, I will still let him rule one tribe, because I have not forgotten that David was my servant and Jerusalem is my chosen city.
Hadad Becomes an Enemy of Solomon
14 Hadad was from the royal family of Edom, and here is how the Lord made him Solomon's enemy:
15-16 Some time earlier, when David conquered the nation of Edom, Joab his army commander went there to bury those who had died in battle. Joab and his soldiers stayed in Edom six months, and during that time they killed every man and boy who lived there.
17-19 Hadad was a boy at the time, but he escaped to Midian with some of his father's officials. At Paran some other men joined them, and they went to the king of Egypt. The king liked Hadad and gave him food, some land, and a house, and even let him marry the sister of Queen Tahpenes. 20 Hadad and his wife had a son named Genubath, and the queen let the boy grow up in the palace with her own children.
21 When Hadad heard that David and Joab were dead, he said to the king, “Your Majesty, please let me go back to my own country.”
22 “Why?” asked the king. “Do you want something I haven't given you?”
“No, I just want to go home.”
Rezon Becomes an Enemy of Solomon
23 Here is how God made Rezon son of Eliada an enemy of Solomon:
Rezon had run away from his master, King Hadadezer of Zobah. 24-25 He formed his own small army and became its leader after David had defeated Hadadezer's troops. Then Rezon and his army went to Damascus, where he became the ruler of Syria and an enemy of Israel.
Both Hadad and Rezon were enemies of Israel while Solomon was king, and they caused him a lot of trouble.
The Lord Makes a Promise to Jeroboam
26 Jeroboam was from the town of Zeredah in Ephraim. His father Nebat had died, but his mother Zeruah was still alive. Jeroboam was one of Solomon's officials, but even he rebelled against Solomon. 27 Here is how it happened:
While Solomon's workers were filling in the land on the east side of Jerusalem and repairing the city walls, 28 Solomon noticed that Jeroboam was a hard worker. So he put Jeroboam in charge of the work force from Manasseh and Ephraim.
29-30 One day when Jeroboam was leaving Jerusalem, he met Ahijah, a prophet from Shiloh. No one else was anywhere around. Suddenly, Ahijah took off his new coat and ripped it into twelve pieces. 31 Then he said:
Jeroboam, take ten pieces of this coat and listen to what the Lord God of Israel says to you. “Jeroboam, I am the Lord God, and I am about to take Solomon's kingdom from him and give you ten tribes to rule. 32 But Solomon will still rule one tribe, since he is the son of David my servant, and Jerusalem is my chosen city.
33 “Solomon and the Israelites are not like their ancestor David. They will not listen to me, obey me, or do what is right. They have turned from me to worship Astarte the goddess of Sidon, Chemosh the god of Moab, and Milcom the god of Ammon.
34 “Solomon is David's son, and David was my chosen leader, who did what I commanded. So I will let Solomon be king until he dies. 35 Then I will give you ten tribes to rule, 36 but Solomon's son will still rule one tribe. This way, my servant David will always have a descendant ruling in Jerusalem, the city where I have chosen to be worshiped.
37 “You will be king of Israel and will rule every nation you want. 38 I'll help you if you obey me. And if you do what I say, as my servant David did, I will always let someone from your family rule in Israel, just as someone from David's family will always rule in Judah. The nation of Israel will be yours.
39 “I will punish the descendants of David, but not forever.”
40 When Solomon learned what the Lord had told Jeroboam, Solomon tried to kill Jeroboam. But he escaped to King Shishak of Egypt and stayed there until Solomon died.
Solomon Dies
(2 Chronicles 9.29-31)41 Everything else Solomon did while he was king is written in the book about him and his wisdom. 42 After he had ruled 40 years from Jerusalem, 43 he died and was buried there in the city of his father David. His son Rehoboam then became king.
1 Un ķēniņš Salamans iemīlēja daudz svešzemju sievu - gan faraona meitu, gan moābietes, amonietes, edomietes, sidonietes, hetietes - 2 no tautām, par kurām Tas Kungs bija sacījis Israēla bērniem: neejiet jūs pie viņiem, un arī tie lai neienāk pie jums, ka tie jūsu sirdis nenovērš un ka jūs nepieķeraties viņu dieviem. Tomēr Salamans viņām pieķērās ar mīlestību. 3 Viņam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti blakussievu. Un viņa sievas locīja viņa sirdi. 4 Un, Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds īpaši pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. 5 Un Salamans sekoja sidoniešu dievietei Aštartei un pieķērās amoniešu riebīgajam elkam Milkomam. 6 Un Salamans darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un viņš nesekoja Tam Kungam tā kā viņa tēvs Dāvids. 7 Toreiz Salamans izveidoja augstieņu svētnīcu moābiešu riebīgajam elkam Kamosam uz tā kalna, kas atrodas pretī Jeruzālemei, tāpat arī riebīgajam amoniešu elkam Moloham. 8 Un to pašu Salamans iekārtoja visām svešām sievām, kādas vien kvēpināja vai arī upurēja kaujamos upurus saviem dieviem. 9 Un Tas Kungs sadusmojās pret Salamanu, jo viņa sirds bija novērsusies no Tā Kunga, Israēla Dieva, kas divas reizes viņam bija atklājies 10 un kas viņam par šo lietu bija norādījis, lai neseko svešiem dieviem. Bet viņš to neievēroja, ko Tas Kungs viņam bija pavēlējis. 11 Un Tas Kungs sacīja Salamanam: "Tādēļ ka tu tā esi rīkojies pēc paša prāta un neesi pildījis Manu derību, nedz Manus likumus, kurus Es tev kā pavēli biju devis, tad Es arī no tevis atraušu ķēniņa valsts varu un nodošu to tavam kalpam. 12 Tikai to gan - tavā dzīves laikā Es to vēl neizdarīšu tava tēva Dāvida dēļ, bet Es to atraušu no tava dēla rokas. 13 Tomēr visu ķēniņa valsts varu Es neatraušu: vienu cilti Es nodošu tavam dēlam Sava kalpa Dāvida un Jeruzālemes dēļ, kuru Es esmu izraudzījis!" 14 Un Tas Kungs lika celties pret Salamanu edomietim Hadadam. Viņš bija no ķēniņa nama pēcnācējiem Edomā. 15 Tolaik, kad Dāvids bija Edomā kā uzvarētājs, karaspēka virspavēlnieks Joābs devās kalnup, lai apglabātu visus kritušos; toreiz viņš lika nogalināt visus vīrus Edomā. 16 Un Joābs palika Edomā sešus mēnešus ar visu Israēla karaspēku, lai iznīcinātu visus vīrus Edomā. 17 Tad Hadads aizbēga uz Ēģipti: viņš pats un tie no viņa tēva ierēdņiem, kuri viņam piebiedrojās, lai dotos uz Ēģipti. Bet Hadads pats bija mazs zēns. 18 Un tie cēlās no Midiānas un nonāca Paranā, un viņi paņēma sev līdzi vīrus no Paranas un tad nonāca Ēģiptē pie faraona, Ēģiptes ķēniņa, un tas viņiem deva gan pajumti, gan maizi, gan zemi. 19 Un Hadads atrada lielu labvēlību faraona acīs, ka tas viņam iedeva savas sievas, ķēniņienes un pavēlnieces Tahpaneses, māsu par sievu. 20 Un Tahpaneses māsa dzemdēja viņam viņa dēlu Genubatu, ko Tahpanese izaudzināja faraona namā. Un Genubats atradās faraona namā faraona dēlu vidū. 21 Un Hadads dzirdēja Ēģiptē, ka Dāvids bija gūlies pie saviem tēviem un ka karaspēka virspavēlnieks Joābs bija miris; tad Hadads sacīja faraonam: "Atlaid mani, es gribu atgriezties savā zemē." 22 Un faraons viņam iebilda: " Kā tev trūka pie manis, ka tu, lūk, meklē, kā nokļūt savā zemē?" Bet viņš sacīja: "Atlaid vien." Un viņš to atlaida. 23 Tad Dievs lika celties pret Salamanu Rešonam, Eljadas dēlam, kas bija aizbēdzis no Cobas ķēniņa, sava pavēlnieka, Hadadēzera. 24 Rešons sapulcināja ap sevi vīrus un pats kļuva par sirotāju vadītāju toreiz, kad Dāvids bija sakāvis sīriešus, un viņi aizbēga uz Damasku. Tie dzīvoja tur, un Rešons uzkundzējās Damaskai par valdnieku. 25 Viņš bija Israēla ienaidnieks visu Salamana dzīves laiku. Viņš bija ļauns, gluži kā Hadads, un ienīda Israēlu, bet pats valdīja pār Aramu. 26 Vēl tur bija Jerobeāms, efraimietis, Nebata dēls, no Ceredas, Salamana darbinieks. Un viņa māte, vārdā Cerua, bija atraitne, arī viņš sadumpojās pret ķēniņu. 27 Un iemesls, kādēļ viņš pacēla savu roku pret ķēniņu Salamanu ir šāds: Salamans tieši toreiz cēla Millas pili, lai noslēgtu spraugu, kas vēl bija atlikusies viņa tēva Dāvida pilsētas apsardzības joslā. 28 Bet Jerobeāms bija izdarīgs vīrs. Un, kad Salamans ievēroja, kādus darbus šis jauneklis veica, viņš to iecēla pār visiem tiem, kas no Jāzepa nama darīja darbu. 29 Tanī laikā, kad Jerobeāms iznāca ārā no Jeruzālemes, viņu ceļā sastapa pravietis Ahija no Šīlo. Bet tas bija aplicis jaunu apmetni. Tie abi bija vieni paši laukā. 30 Un Ahija paņēma jauno apmetni, kas viņam bija mugurā, un saplēsa to divpadsmit gabalos 31 un sacīja Jerobeāmam: "Paņem sev desmit gabalus, jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: lūk, Es izraušu ķēniņa valsti no Salamana rokas, un Es iedošu tev desmit gabalus, - 32 bet šī viena cilts piederēs viņam Mana kalpa Dāvida un Manas pilsētas Jeruzālemes dēļ, kuru Es Sev esmu izraudzījis no visām Israēla ciltīm, - 33 tāpēc ka tie Mani ir atstājuši, ka tie ir liekušies ar savu vaigu pie zemes sidoniešu dievības Ašēras un moābiešu dieva Kamoša, un amoniešu dieva Milkoma priekšā un tāpēc ka tie nav staigājuši Manos ceļos un nav darījuši to, kas ir taisnīgs Manās acīs, un nav ievērojuši nedz Manus likumus, nedz Manas tiesas, kā to gan darīja viņa tēvs Dāvids. 34 Es gan neatraušu visu ķēniņa valsti no viņa rokas, un Es viņu atstāju par valdnieku visu viņa dzīves laiku Dāvida dēļ, kuru Es esmu izvēlējis - to, kas ir pildījis Manus baušļus un Manas tiesas, 35 bet Es atņemšu ķēniņa valsti no viņa dēla rokas, un Es došu to tev - tās desmit ciltis. 36 Bet viņa dēlam Es atdošu šo vienu cilti, lai Manam kalpam Dāvidam paliek Mana vaiga priekšā gaišums visos laikos Jeruzālemē - tanī pilsētā, kuru Es pats Sev esmu izraudzījis, lai tanī ieliktu Savu Vārdu. 37 Tad nu tevi Es paņemšu, un tev kā ķēniņam ir jāvalda pār it visu, kā vien tas tavai dvēselei labpatīk, jo tu būsi ķēniņš pār Israēlu. 38 Un notiks, ja tu vien paklausīsi visu to, ko Es tev pavēlu, un tu staigāsi Manus ceļus un darīsi to, kas ir taisnīgs Manās acīs, un turēsi Manus likumus un Manus baušļus, kā tika darījis Mans kalps Dāvids, tad arī Es būšu ar tevi un uzcelšu tev pastāvīgu namu, kā Es to Dāvidam esmu uzcēlis. Un Es tev došu Israēlu. 39 Un tādēļ Es pazemošu Dāvida pēcnācējus, bet ne uz visiem laikiem!" 40 Un Salamans meklēja Jerobeāmu nokaut. Bet Jerobeāms cēlās un aizbēga uz Ēģipti pie Ēģiptes ķēniņa Šīšaka. Un tas palika Ēģiptē līdz Salamana nāvei. 41 Un, kas vēl stāstāms par Salamanu un viss, ko viņš ir darījis, un viņa gudrības izteicieni - tas ir rakstīts Salamana darbu grāmatā. 42 Bet laiks, cik ilgi Salamans valdīja Jeruzālemē pār Israēla namu, ir četrdesmit gadi. 43 Un Salamans gūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja viņa tēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Rehabeāms kļuva ķēniņš viņa vietā.
