Ptolemaja VI iebrukums; Dēmētrija II uzvara
1 Ēģiptes ķēniņš sapulcināja lielu karaspēku, to bija tik daudz kā jūrmalas smiltis, viņš sagatavoja arī daudzus kuģus, jo bija nolēmis ar viltu savā ziņā iegūt Aleksandra valsti un pievienot to savai valstij. 2 Tā viņš izgāja no Ēģiptes un atnāca uz Sīriju ar miermīlīgām runām. Pilsētu iedzīvotāji viņam atvēra vārtus un iznāca pretī, jo ķēniņš Aleksandrs tā bija pavēlējis viņu sagaidīt, tādēļ ka viņš bija tā sievastēvs. 3 Bet Ptolemajs katrā pilsētā atstāja savu karaspēku. 4 Kad viņš tuvojās Azotai, viņam parādīja nodedzināto Dagona templi un nopostīto Azotu, un tās nopostītās priekšpilsētas, kritušo un sadegušo miesas, kas kaujā bija sadedzināti. Tie bija sakrāvuši tos kaudzē viņa ceļā, 5 un viņi rādīja ķēniņam, ko Jonatāns bija darījis, lai viņu apmelotu; bet ķēniņš klusēja. 6 Tad Jonatāns ar lielu godu iznāca sagaidīt ķēniņu uz Jafu, tie sveicināja viens otru un palika tur pa nakti. 7 Pēc tam Jonatāns devās kopā ar ķēniņu līdz upei, kas tika saukta par Eleuteru, un tad atgriezās Jeruzālemē. 8 Bet ķēniņš Ptolemajs pārņēma savā ziņā piekrastes pilsētas līdz pat piejūras Seleukijai un perināja ļaunus nodomus pret Aleksandru. 9 Viņš nosūtīja pie ķēniņa Dēmētrija vecajus, sacīdams: “Nāc noslēgsim savā starpā līgumu, un es tev došu par sievu savu meitu, kas šobrīd ir pie Aleksandra, un tu valdīsi pār sava tēva valsti. 10 Es nožēloju, ka izdevu savu meitu viņam, jo viņš mēģināja mani nogalināt.” 11 Bet viņš to apmeloja, tādēļ ka pats gribēja iegūt viņa valsti. 12 Un, atņēmis savu meitu Aleksandram, viņš atdeva to Dēmētrijam; tā viņu ienaids kļuva atklāti redzams. 13 Tad Ptolemajs iegāja Antiohijā un uzlika sev galvā Āzijas kroni; tā viņš bija uzlicis sev galvā divus kroņus – Ēģiptes un Āzijas. 14 Bet ķēniņš Aleksandrs tobrīd bija Kilikijā, jo tās vietas iedzīvotāji bija pret viņu sacēlušies. 15 Kad viņš dzirdēja par šiem notikumiem, viņš devās karot ar Ptolemaju. Tas izveda viņam pretī karaspēku un sagaidīja viņu ar stipru roku un piespieda viņu bēgt. 16 Tad Aleksandrs bēga uz Arābiju, lai patvertos tur, bet Ptolemajs tika augstā godā. 17 Un arābs Zabdiēls nocirta Aleksandram galvu un nosūtīja to Ptolemajam. 18 Taču trešajā dienā Ptolemajs nomira, un nocietinātajās pilsētās atstāto karaspēku apkāva pilsētu iedzīvotāji. 19 Tā simt sešdesmit septītajā gadā sāka valdīt Dēmētrijs.
Vienošanās starp Dēmētriju II un Jonatānu
20 Tanīs dienās Jonatāns bija sapulcinājis Jūdejas iedzīvotājus, lai iekarotu Jeruzālemes klints cietoksni, un izgatavoja tam visapkārt daudzas kara ierīces. 21 Tad daži no bauslības atkritušie, kas ienīda savu pašu tautu, devās pie ķēniņa un paziņoja viņam, ka Jonatāns aplencis klints cietoksni. 22 Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš sadusmojās un tūdaļ posās ceļā, nāca uz Ptolemaīdu un rakstīja Jonatānam, lai viņš pārtrauktu aplenkumu un pēc iespējas ātrāk nāktu uz Ptolemaīdu, kur viņi varētu satikties uz pārrunām. 23 Jonatāns, to izdzirdējis, pavēlēja turpināt aplenkumu, izvēlējās Israēla vecajos un priesterus un nolēma pakļaut sevi briesmām, 24 viņš ņēma sev līdzi sudrabu un zeltu, tērpus un daudzas citas dāvanas un devās pie ķēniņa uz Ptolemaīdu, un guva vēlību viņa priekšā. 25 Un, lai gan daži no bauslības atkritušie tautieši bija pret viņu sazvērējušies, 26 ķēniņš Jonatānam darīja tāpat, kā pirms viņa bija darījuši citi, un paaugstināja viņu visu savu draugu priekšā. 27 Viņš tam apstiprināja augstā priestera amatu un visus citus pagodinājumus, kas tam bija iepriekš, un iecēla to savu galveno draugu kārtā. 28 Tad Jonatāns lūdza ķēniņu atbrīvot Jūdeju, trīs tai piederošos apgabalus un Samariju no nodevām un piesolīja tam trīs simti talantu. 29 Ķēniņš labprāt pieņēma piedāvājumu un rakstīja Jonatānam vēstuli par visām šīm lietām, un tajā bija sacīts:
30 “Ķēniņš Dēmētrijs sveicina savu brāli Jonatānu un Jūdejas tautu! 31 Šis ir tās vēstules noraksts, ko mēs par jums esam rakstījuši mūsu radiniekam Lastenam: 32 “Ķēniņš Dēmētrijs sveicina tēvu Lastenu! 33 Mēs esam nolēmuši mūsu draugiem jūdiem, kas krietni pildījuši savus pienākumus pret mums, darīt labu, jo tie ir parādījuši savu labprātību pret mums. 34 Mēs apstiprinām, ka Jūdejas zemei un trim apgabaliem – Afairemai, Lidai un Ratamīnai, tāpat arī visām to piederošajām zemēm, kas pievienotas Jūdejai no Samarijas, – turpmāk to ķēniņa nodevu vietā, ko ķēniņš no zemes un augļu koku augļiem iepriekš katru gadu saņēma, būs jāmaksā priesteriem, kas Jeruzālemē pienes upurus. 35 Tāpat arī no šī brīža mēs atbrīvojam viņus no visām citām nodevām, kas mums pienācās no desmitās tiesas, arī no sāls ezeru izmantošanas nodokļa un no valsts nodevām. 36 No šī brīža uz visiem laikiem nekas no tā vairs nevar tikt atcelts. 37 Tad nu tagad parūpējies par to, lai no šīs vēstules tiktu veikts noraksts un lai tas tiktu iedots Jonatānam un tiktu noglabāts zināmā vietā svētajā kalnā.””
Jonatāns palīdz Dēmētrijam
38 Kad ķēniņš Dēmētrijs redzēja, ka visā viņa zemē ir iestājies miers un neviens vairs viņam nepretojas, viņš atlaida visus savus karapulkus, lai katrs atgrieztos savās mājās. Viņš atstāja pie sevis vienīgi svešzemnieku karapulku, ko viņš bija savervējis no cittautiešiem, kas dzīvoja uz salām; šī iemesla dēļ karaspēks, kas bija kalpojis viņa tēviem, sāka viņu ienīst. 39 Tad kāds Trifons, kas iepriekš bija kalpojis Aleksandram, redzēdams, ka viss karaspēks kurn pret Dēmētriju, devās pie arāba Imalkves, kas audzināja Aleksandra dēlu Antiohu. 40 Trifons neatlaidīgi lūdza, ka viņš tam nodotu Antiohu, lai tas varētu kļūt par ķēniņu sava tēva vietā. Viņš arī pastāstīja Imalkvem visu, ko bija darījis Dēmētrijs, un to, ka viņa karaspēks bija sācis viņu ienīst; tā viņš palika tur daudzas dienas. 41 Pa to laiku Jonatāns sūtīja pie ķēniņa Dēmētrija ar lūgumu, lai tas padzītu tos, kas bija nocietinājušies Jeruzālemes klints cietoksnī un citos cietokšņos un karoja pret Israēlu. 42 Tad Dēmētrijs sūtīja Jonatānam šādu ziņu: “Ne to vien es darīšu tavā un tavas tautas labā, bet arī celšu tevi un tavu tautu lielā godā, tiklīdz man būs tāda izdevība, 43 bet tagad tu darīsi pareizi, ja atsūtīsi man vīrus, kas cīnīsies kopā ar mani, jo visi mani karapulki ir no manis atkrituši.” 44 Un Jonatāns nosūtīja ķēniņam uz Antiohiju trīs tūkstošus varen stipru vīru, tie atnāca pie ķēniņa, un ķēniņš nopriecājās par viņu ierašanos. 45 Pilsētā bija sapulcējušies simt divdesmit tūkstoši pilsētnieku, tie gribēja ķēniņu nonāvēt. 46 Tad ķēniņš bēga uz pili, un pilsētnieki ieņēma pilsētas galvenās ielas un sāka kauju. 47 Ķēniņš sauca palīgā jūdus; sākumā tie visi sapulcējās ap viņu vienkopus, bet tad pēkšņi izklīda pa visu pilsētu un nokāva todien līdz pat simt tūkstoš pilsētnieku. 48 Tie aizdedzināja pilsētu un saņēma tajā dienā lielu laupījumu un izglāba ķēniņu. 49 Kad pilsētas iedzīvotāji redzēja, ka jūdi ir uzvarējuši un dara pilsētā visu, ko vien vēlas, viņu dūša sašļuka un viņi sauca uz ķēniņu, lūgdamies: 50 “Sniedz mums roku mieram, un jūdi mitēsies karot pret mums un pilsētu!” 51 Tad tie nometa savus ieročus un slēdza mieru. Un jūdi iemantoja augstu godu ķēniņa un visu viņa valsts iedzīvotāju priekšā un atgriezās Jeruzālemē ar bagātīgu laupījumu. 52 Tā Dēmētrijs sēdās savas valsts tronī, un zeme norima viņa priekšā. 53 Tomēr visi Dēmētrija solījumi Jonatānam bija melīgi, viņš kļuva tam kā svešinieks un neatmaksāja ar labu par to laipnību, ko tas viņam bija parādījis, bet stipri to apspieda.
Dēmētrija un Jonatāna atsvešināšanās
54 Pēc visiem šiem notikumiem atgriezās Trifons un ar viņu kopā Antiohs – vēl pavisam bērns, tas uzlika galvā kroni un sāka valdīt kā ķēniņš. 55 Pie viņa sapulcējās visi karapulki, ko Dēmētrijs bija atlaidis, un tie karoja pret Dēmētriju; tad Dēmētrijs tika sakauts un bēga. 56 Un Trifons ņēma ziloņus un iekaroja Antiohiju. 57 Tad Antiohs jaunākais rakstīja Jonatānam: “Es ieceļu tevi par augsto priesteri un valdītāju pār četriem apgabaliem un uzņemu tevi ķēniņa draugu kārtā.” 58 Viņš tam nosūtīja zeltlietas un galda piederumus, tāpat viņš arī deva tam varu dzert no zelta traukiem, valkāt purpura drēbes un zelta jostu. 59 Viņš iecēla arī Sīmani, Jonatāna brāli, par karavadoni visā zemē no Tīras līdz pat Ēģiptes robežām. 60 Tad Jonatāns devās ceļā un apstaigāja pilsētas viņpus Jardānas. Viņam kā sabiedrotie pievienojās arī visi Sīrijas karapulki; viņš nonāca Aškelonā, un tās iedzīvotāji iznāca viņam pretī, izrādīdami viņam pienācīgu godu. 61 No turienes viņš devās uz Gazu, bet Gazas iedzīvotāji noslēdza viņa priekšā vārtus; un viņš aplenca pilsētu, un karaspēks nodedzināja un aplaupīja tās priekšpilsētas. 62 Tad Gazas iedzīvotāji pierunāja Jonatānu, un viņš ar tiem noslēdza mieru, paņemdams par ķīlniekiem viņu vadoņu dēlus un nosūtīdams tos uz Jeruzālemi. Pēc tam viņš pārstaigāja visu zemi līdz pat Damaskai. 63 Jonatānam kļuva zināms, ka Galilejas Kādēšā ir ieradušies Dēmētrija virsnieki kopā ar lielu karaspēku, lai atstādinātu viņu no amata. 64 Viņš izgāja pret tiem, bet savu brāli Simonu viņš atstāja zemes robežās. 65 Un Simons devās pret Bēt-Cūru, karoja pret to daudzas dienas un iesprostoja tajā tās iedzīvotājus. 66 Tad tie pierunāja Simonu slēgt mieru, un viņš noslēdza ar tiem mieru, izdzina viņus no turienes ārā, ieņēma pilsētu un izvietoja tur karaspēku. 67 Bet Jonatāns ar savu karaspēku izvietojās pie Gennēsaretes ūdeņiem, un rīta agrumā tie nostājās kaujas ierindā Asoras līdzenumā. 68 Un, redzi, klajumā viņus sastapa svešzemnieku karaspēks – tie viņu aizmugurē kalnos ierīkoja slēpni, bet paši devās tiem pretī no priekšpuses. 69 Tad tie, kas bija slēpnī, iznāca ārā un sāka kauju. 70 Un visi, kas bija kopā ar Jonatānu, bēga, un nepalika pie viņa vairs neviena, izņemot Matatiju, Abšāloma dēlu, un Jūdu, Halfija dēlu, kas bija viņa karaspēka virsnieki. 71 Tad Jonatāns pārplēsa savas drēbes, bēra pīšļus sev uz galvas un lūdza Dievu. 72 Pēc tam viņš metās cīņā, satrieca pretinieku, un tie bēga. 73 Kad tie, kas no Jonatāna bija aizbēguši, to redzēja, tie atgriezās pie viņa un kopā ar viņu vajāja pretinieku līdz Kādēšai, kur tiem bija nometne, un izvietojās tur; 74 un tajā dienā no svešzemnieku karaspēka krita līdz pat trīs tūkstoši vīru. Tad Jonatāns devās atpakaļ uz Jeruzālemi.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
