Rafaēls – Tobija pavadonis
1 Tad Tobijs atbildēja savam tēvam Tobitam, sacīdams: “Visu, ko tu man esi licis, tēvs, es darīšu. 2 Bet kā gan es varēšu paņemt no viņa sudrabu? Viņš taču nepazīst mani, un es nepazīstu viņu. Kādu zīmi lai dodu viņam, ka viņš mani pazītu un dotu man sudrabu? Arī ceļu uz mēdiešu zemi, kā turp noiet, es nezinu.” 3 Tobits atbildēja Tobijam, savam dēlam: “Viņš man ir iedevis ar savu roku rakstītu līgumu, un es viņam esmu iedevis savējo; un es to sadalīju divās daļas, un mēs katrs paņēmām savu daļu, un es to noliku kopā ar sudrabu, un, redzi, tagad ir pagājuši divdesmit gadi, kopš noguldīju sudrabu. Un nu, dēls, sameklē sev uzticamu cilvēku, kas ietu kopā ar tevi. Mēs viņam samaksāsim algu, kad tu pārnāksi mājās, tā ka atved šo sudrabu no Gabaēla.” 4 Un Tobijs izgāja meklēt cilvēku, kas ietu ar viņu uz mēdiešu zemi un zinātu ceļu turp. Izejot viņš satika eņģeli Rafaēlu stāvam viņa priekšā, bet viņš nezināja, ka tas ir Dieva eņģelis, 5 un jautāja viņam: “No kurienes tu esi, jaunekli?” Un tas viņam sacīja: “No Israēla dēliem, taviem cilts brāļiem, un esmu šeit ieradies, lai nopelnītu iztikai.” Tobijs jautāja: “Vai tu zini ceļu uz mēdiešu zemi?” 6 Un eņģelis viņam teica: “Jā, bieži tur esmu bijis, es pazīstu šo vietu un zinu labi visus ceļus, bieži esmu devies uz mēdiešu zemi un nakšņojis pie mūsu brāļa Gabaēla, kas dzīvo Ragos mēdiešu zemē, ko no Ekbatanas šķir divu dienu gājums, jo Ragi atrodas kalnos.” 7 Tobijs viņam sacīja: “Uzgaidi mani, jaunekli, kamēr es aizeju pie tēva un viņam izstāstu, jo man vajag, lai tu nāktu ar mani, es tev par to maksāšu algu.” 8 Viņš sacīja: “Ej, es pagaidīšu, tikai nevilcinies!” 9 Un, iegājis pie sava tēva, Tobijs viņam paziņoja: “Klau, es atradu cilvēku no maniem cilts brāļiem israēliešiem.” Un viņš sacīja: “Pasauc to cilvēku pie manis, lai es redzu, no kādas tautas un cilts viņš ir un vai ir uzticams, lai dotos ar tevi, dēls.” 10 Tobijs izgāja, atsauca viņu un sacīja viņam: “Jaunekli, tēvs tevi sauc.” Un eņģelis iegāja pie viņa, un Tobits viņu sveicināja pirmais. Eņģelis viņam sacīja: “Lai prieks ar jums pilnībā!” Un Tobits viņam atbildēja: “Kas man vairs paliek no prieka? Es esmu neredzīgs cilvēks un neredzu debesu gaismu, bet mītu tumsā kā mirušie, kas vairs neredz dienas gaismu; esmu dzīva būtne starp mirušiem, cilvēku balsis dzirdu, bet viņus neredzu.” Bet eņģelis viņam sacīja: “Esi možs, Dievs ir tuvu, lai tevi dziedinātu, esi možs.” Tobits viņam sacīja: “Mans dēls Tobijs grib doties uz mēdiešu zemi. Vai tu varēsi viņu pavadīt ceļā un aizvest viņu galā? Es tev došu algu, brāli.” Eņģelis viņam sacīja: “Es varēšu ceļot kopā ar viņu. Es zinu visus ceļus, jo bieži esmu devies uz mēdiešu zemi un esmu pārstaigājis visus tās līdzenumus un kalnus, un visus tās ceļus es pazīstu.” 11 Tobits jautāja viņam: “Brāli, no kādas tēvu zemes tu esi un no kādas cilts? To atklāj man, brāl!” 12 Eņģelis atbildēja: “Kādēļ tev vajadzīga mana cilts?” Un Tobits viņam sacīja: “Patiesi es gribu zināt, kādas tautas tu esi, brāl, un kāds ir tavs vārds.” 13 Un viņš atbildēja: “Es esmu Azarja, lielā Hananjas dēls, no taviem cilts brāļiem.” 14 Un Tobits sacīja viņam: “Esi sveiks, lai Dievs tevi sargā, brāli, un nepukojies, brāli, ka gribēju izdibināt patiesību par tavu tēvu. Tu izrādies esam mūsu cilts brālis, tu esi no krietnas un labas dzimtas, es pazinu lielā Semelija divus dēlus Hananju un Nātānu. Viņi pavadīja mani ceļā uz Jeruzālemi un kopā ar mani tur pielūdza Dievu un nestaigāja maldu ceļus. Tavi radinieki ir labi cilvēki, tu esi no labas saknes! Lai esi sveicināts šeit pie mums.” 15 Un viņš turpināja: “Es tev došu dienas algu vienu drahmu un visu nepieciešamo ceļam gan tev, gan manam dēlam. 16 Un tagad dodies ar manu dēlu ceļā, un pēc tam es vēl pielikšu pie tavas algas.” 17 Un eņģelis viņam sacīja: “Es došos ar viņu ceļā, un nebaidies, sveiki un veseli aiziesim un tādi paši arī atgriezīsimies pie tevis, tādēļ ka ceļš ir drošs.” Un Tobits sacīja: “Lai esi svētīts, brāli!” Un viņš piesauca klāt savu dēlu un sacīja viņam: “Dēliņ, sagatavo visu ceļam un dodies ar savu brāli ceļā, un Dievs debesīs jūs tur pasargās un atvedīs atpakaļ pie manis sveikus un veselus, un viņa eņģelis sargādams pavadīs jūs ceļā, dēliņ.” Un pirms došanās ceļā Tobijs noskūpstīja savu tēvu un māti un sacīja Tobitam: “Vesels es aizeju.” 18 Un viņa māte sāka raudāt un sacīja Tobitam: “Kādēļ tu tā dari, sūtīdams manu dēliņu? Vai tad viņš nav mūsu balsts, pie kā turamies, kad viņš ir ar mums vienmēr? 19 Nedzenies pēc sudraba! Lai tas ir mēsli salīdzinājumā ar mūsu dēlu. 20 Lai mums pietiek, ka no Kunga mums ir dota iespēja dzīvot.” 21 Bet Tobijs viņai sacīja: “Neiebilsti ne vārda! Drošībā mūsu dēliņš aizceļo, un sveiks un vesels viņš atgriezīsies pie mums, tavas acis viņu redzēs tajā pašā dienā, kad viņš sveiks un vesels atgriezīsies pie tevis, 22 ne vārda vairs, nebaidies par viņiem, mīļā, jo labais eņģelis viņam ies līdzi un veiksme viņu pavadīs ceļā, un sveiks un vesels viņš atgriezīsies.” 23 Un viņa mitējās raudāt.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
