Dāvida grēks ar Batšebu
1 Gadu mijā, laikā, kad ķēniņi parasti iziet karā, Dāvids sūtīja Joābu un kopā ar viņu savus ļaudis un visu Israēlu, un tie sakāva amoniešus un aplenca Rabu. Dāvids pats palika Jeruzālemē.
2 Kādu vakaru Dāvids, piecēlies no gultas, pastaigājās pa ķēniņa nama jumtu, un no jumta viņš ieraudzīja kādu sievu mazgājamies – šī sieva bija ļoti glīta no skata. 3 Dāvids lika ievākt ziņas par šo sievu, un viņam pastāstīja: “Tā taču Batšeba, Elīāma meita, hetieša Ūrijas sieva!” 4 Dāvids sūtīja vēstnešus viņu atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš ar to gulēja – viņa tikko bija šķīstījusies no savas nešķīstības –, pēc tam viņa atgriezās mājās. 5 Un šī sieva kļuva grūta un sūtīja vēsti Dāvidam: “Esmu kļuvusi grūta.” 6 Tad Dāvids sūtīja ziņu Joābam: “Atsūti pie manis hetieti Ūriju!” Un Joābs sūtīja Ūriju pie Dāvida. 7 Kad Ūrija atnāca, Dāvids iztaujāja, kā klājas Joābam un kā ļaudīm un kā sokas karā. 8 Tad Dāvids teica: “Noej savā namā un mazgā kājas.” Ūrija iznāca no ķēniņa nama, un viņam pakaļ nesa ķēniņa dāvanas. 9 Taču Ūrija apgūlās pie ķēniņa nama ieejas kopā ar visiem sava kunga kalpiem un negāja uz savu namu. 10 Dāvidam pastāstīja: “Ūrija nav aizgājis uz savām mājām!” Dāvids jautāja Ūrijam: “Vai tad tu neesi nupat no ceļa? Kādēļ tu neej mājās?” 11 Ūrija atbildēja Dāvidam: “Dieva šķirsts, Israēls un Jūda mīt teltīs, tāpat mans kungs Joābs un mana kunga ļaudis ir nometnē uz lauka – kā lai es eju savā namā ēst, dzert un gulēt ar savu sievu?! Zvēru pie tevis un tavas dzīvības, ka es tā nedarīšu!” 12 Dāvids teica Ūrijam: “Šodien vēl paliec te, rīt es tevi atlaidīšu.” Tā Ūrija palika Jeruzālemē līdz nākamajai dienai. 13 Dāvids viņu aicināja, un viņš pie tā ēda un dzēra, un Dāvids viņu piedzirdīja. Bet vakarā, izgājis ārā, viņš atgūlās pie sava kunga kalpiem un neaizgāja uz savām mājām.
Dāvids sūta Ūriju nāvē
14 No rīta Dāvids rakstīja vēstuli Joābam un nosūtīja to ar Ūriju. 15 Vēstulē viņš rakstīja: “Nolieciet Ūriju priekšā, kur sīvākā kauja, un atkāpieties no viņa, lai viņš tiek nokauts un mirst.”
16 Un, aplencot pilsētu, Joābs nolika Ūriju tādā vietā, par kuru viņš zināja, ka tur ir spēcīgi karotāji. 17 Kad pilsētas vīri iznāca karot pret Joābu, vairāki no Dāvida ļaudīm krita, un arī hetietis Ūrija bija pagalam. 18 Joābs sūtīja ziņu Dāvidam par kara notikumiem. 19 Un viņš pavēlēja ziņnesim: “Kad būsi pastāstījis ķēniņam kara notikumus, 20 ja ķēniņš aizsvilsies dusmās un teiks tev: kādēļ gājāt cīnīties tik tuvu pilsētai, vai tad nezinājāt, ka viņi no mūra šaus?! 21 Kas nokāva Abīmelehu, Jerūbešeta dēlu? Vai ne sieva, kas no mūra uzmeta viņam augšējo dzirnakmeni, ka viņš nomira Tēbēcā? Kāpēc gājāt tik tuvu mūrim? – tad saki: arī tavs kalps hetietis Ūrija ir miris.” 22 Ziņnesis devās ceļā, atnāca pie Dāvida un vēstīja visu, ko Joābs bija licis teikt. 23 Ziņnesis sacīja Dāvidam: “Tā kā tie vīri mūs pārspēja un iznāca laukā pret mums, mēs tos atspiedām līdz vārtu ieejai. 24 Strēlnieki no mūra šāva uz taviem kalpiem, un vairāki ķēniņa kalpi krita, arī tavs kalps hetietis Ūrija ir miris.”
25 Dāvids teica ziņnesim: “Tā saki Joābam: neraizējies, jo zobens rij te še, te tur. Cīnies vēl stiprāk pret šo pilsētu un noposti to – uzmundrini viņu!” 26 Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija ir miris, un apraudāja savu kungu. 27 Kad sēru laiks bija pagājis, Dāvids sūtīja pārvest to uz savu namu. Viņa kļuva tam par sievu un dzemdēja dēlu. Bet Kungam nepatika tas, ko Dāvids bija darījis.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
