Augstā priestera Simona lūgšana
1 Bet augstais priesteris Simons, tempļa priekšā ceļos nometies un rokas pastiepis, lēnprātīgi pauda šādu lūgšanu: 2 “Kungs, Kungs, debesu Ķēniņ un visas radības Valdniek, Svētais no svētajiem, vienīgais Valdītāj un visa Pavēlniek, pievērs skatienu mums, kas ciešam no bezgoža un zaimotāja, kurš iededzies augstprātībā un visspēcībā. 3 Tu esi visa Radītājs un visa tiesīgs un varens Valdītājs, tu tiesā tos, kas rīkojas pārdroši un augstprātīgi. 4 Tu jau reiz iznīdēji netaisnības darītājus, starp kuriem bija milži, pārliecināti spēkā un pārdrošībā, uzsūtīdams tiem neizmērojamus ūdeņus. 5 Tu ugunī un sērā sadedzināji sodomiešus, kas rīkojās augstprātīgi un bija klaji ļaundarībās, un atstāji piemēru pēcnācējiem. 6 Tu izrādīji savu spēku, daudziem un dažādiem sodiem pakļaudams nekaunīgo faraonu, tavas svētās Israēla tautas paverdzinātāju, un liki iepazīt savu lielo varu. 7 Un vajātāju ar kaujas ratiem un ļaužu pūli tu ietrieci jūras dzīlēs, bet tos, kuri ticēja tev, visas radības Valdītājam, tu aizvedi neskartus, 8 un tie, tavas rokas darbu aptvēruši, slavēja tevi, Visuvareno. 9 Tu, Valdniek, plašās un neaptveramās zemes Radītāj, izvēlējies šo pilsētu un svētīji šo vietu tavā vārdā, kam nekā netrūkst, un izredzēji to, brīnišķi atklādamies un radot tai stiprinājumu tava dižā un godājamā vārda slavai. 10 Un, Israēla namu mīlēdams, tu pavēstīji – ja mūs piemeklēs likstas un pārņems grūtības, šajā vietā nākuši, mēs lūgsimies un tu sadzirdēsi mūsu lūgšanu. 11 Jo tik tiešām tu esi uzticams un patiess; 12 jau vairākkārt mūsu tēviem grūtībās un viņu vājumā tu palīdzēji un glābi tos no lielām nelaimēm. 13 Un redzi, arī tagad, svētais Valdniek, mēs ciešam mūsu daudzo un lielo grēku dēļ – mēs esam pakļauti mūsu ienaidniekiem un esam krituši vājumā. 14 Un mūsu pagrimumā tas nekrietnais cilvēks un zaimotājs grib apkaunot šo zemes virsū tavas slavas vārdā iezīmēto vietu. 15 Jo ir gan nepieejams cilvēkiem tavs mājoklis debesu debesis, 16 bet, ja tu esi svētījis šo vietu, labvēlībā radīdams savu slavu Israēla tautā, 17 nesodi mūs par šīs vietas nopulgošanu un nevaino mūs zaimošanā, lai nedižojas savā garā likumu pārkāpēji un lai nelīksmo savas valodas lepnībā, teikdami: 18 mēs minām kājām svētuma namu, kā kājām min negoda namus. 19 Liec projām mūsu grēkus un kliedē mūsu maldus, un rādi savu līdzcietību šajā stundā. 20 Lai drīz mūs sasniedz tava žēlastība, sniedz uzslavas pagrimušo mutēm un satriekto dvēselēm, radīdams mums mieru.”
Dievs soda Ptolemaju
21 Tad Dievs, visa vērotājs un visupirmais svētais no svētajiem, uzklausījis taisnīgo lūgšanu, šaustīja to, kas bija cēlies varens augstprātībā un pārdrošībā, 22 purinādams to šurpu turpu kā niedri vējā, tā ka viņš nokrita zemē bezpalīdzīgs, nekustīgiem locekļiem un, taisnīgā soda pārņemts, nespēja izdvest ne skaņas. 23 Tad viņa draugi un miesassargi, redzēdami spējo sodīšanu, kas viņu skārusi, un bažīdamies, ka viņš nepamet dzīvi, lielu baiļu pārņemti, steidzīgi izvilka to laukā. 24 Tomēr vēlāk, ar laiku atguvies, viņš neko nenožēloja, bet devās prom ar pārmetumiem un asiem draudiem.
Ptolemaja nostāja pret jūdiem Aleksandrijā
25 Nonācis Ēģiptē, viņš kopā ar saviem uzdzīves līdzbiedriem un draugiem, kas nošķīrušies no jebkā taisnīga, vairodams nekrietnības un 26 guvis sātu neskaitāmās izlaidībās, kļuva pat tik nekaunīgs, ka cēla neslavu jūdu zemēm, un arī daudzi viņa draugi, vērodami ķēniņa tieksmi, pakļāvās viņa gribai. 27 Viņš publiski apvainoja jūdu tautu, uzcēlis virs pils torņa plāksni, viņš tajā ierakstīja: 28 “Lai neviens, kas nenes ziedojumu, neiet viņu svētnīcās, bet visi jūdi lai tiek ierakstīti vienkāršās tautas sarakstos un kalpu kārtā; tie, kas pretojas, lai ar varu tiek atvilkti un nogalēti; 29 pierakstītajiem uz ķermeņa lai tiek ar uguni iededzināta Dionīsa vīnoglapas zīme un lai tie tiek norobežoti norādītajā pārvaldījumā.” 30 Lai tomēr neliktos visiem nīstams, viņš vēl pierakstīja: “Ja kādi no viņiem izvēlētos pievērsties cittautiešu ticības rituāliem, tad tie būs līdztiesīgi Aleksandrijas pilsoņiem.”
31 Tad daži piekrita pilsonībai un, piesmējuši svētuma pamatus, vieglu roku padevās, cerēdami baudīt kādu lielu slavu no piesliešanās ķēniņam. 32 Bet vairākums nostiprinājās cēlā dvēselē un neatkāpās no dievbijības, iemainīdami naudu pret dzīvību un bezbailīgi mēģinādami izvairīties no pierakstīšanas; 33 viņi ļāvās cerībai gūt Dieva atbalstu un novērsās no atkritējiem, uzskatīja tos par tautas ienaidniekiem un vairījās ar tiem tikties un labvēlīgi pret tiem izturēties.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
