Judīte nocērt Holofernam galvu
1 Bet, kad vakars iestājās, viņa kalpi steidzās to atstāt. Bagojs aizslēdza telti no ārpuses un atlaida kunga klātesošos, un viņi devās uz savām gultām, jo visi bija noguruši no pārlieku ieilgušajām dzīrēm. 2 Palika tikai Judīte viena viņa teltī un Holoferns, no pārguruma nogāzies savā gultā, jo bija pārlieku piedzēries vīna. 3 Judīte pavēlēja savai kalponei nostāties telts ārpusē un tāpat kā citdien gaidīt viņu izejam un sacīt, ka viņa ies uz savu lūgšanu. Bagojam viņa teica tāpat. 4 Un tā visi bija aizgājuši no tās vietas, un neviens nebija palicis mājoklī ne tuvu, ne tālu, un, piecēlusies no gultas, Judīte savā sirdī sacīja: “Kungs, visa spēka Dievs, uzlūko šajā brīdī darbu, ko manas rokas darīs, Jeruzālemes pacelšanai, 5 jo tagad ir laiks pārtvert tavu mantojumu un piepildīt manu nolūku sadauzīt ienaidniekus, kas spiežas mums virsū.” 6 Piegājusi pie staba tajā gultas galā, kur bija Holoferna galva, Judīte izvilka no maksts zobenu, 7 tuvojās gultai, sagrāba viņa galvu aiz matiem un, teikdama: “Dod spēku, Kungs, Israēla Dievs, šajā dienā,” 8 cirta pa viņa kaklu divreiz no visa spēka un nocirta viņa galvu nost no ķermeņa. 9 Viņa novēla tā miesu no gultas, norāva aizkaru no stabiem un pēc brīža izgāja un atdeva Holoferna galvu kalponei, 10 un viņa to iemeta savā pārtikas maisā. Pēc tam abas reizē, kā parasti, gāja uz lūgšanu un, izgājušas cauri nometnei, apgāja ieleju un uzkāpa Betulijas kalnā un nonāca līdz tās vārtiem.
Judīte atgriežas pie saviem ļaudīm
11 Jau no tālienes Judīte sauca vārtu sargātājiem: “Atveriet, atveriet vārtus, ar mums ir Dievs, mūsu Kungs, kas vēl dos Israēlam spēku un uzvaru pār ienaidniekiem, tāpat kā to darīja šodien.” 12 Tiklīdz vīri pilsētā izdzirdēja viņas balsi, tie steidzās nokāpt pie pilsētas vārtiem un sasauca pilsētas vecajos. 13 Un saskrēja visi no maza līdz lielam, jo tas šķita tiem neiespējami, ka viņa atnāks atpakaļ, un tie atvēra vārtus, uzņēma viņas un, aizdedzinājuši lāpās ugunis, ielenca abas. 14 Viņa tiem varenā balsī sacīja: “Dievam slavu dziediet, slavu dziediet, Dievam slavu dziediet! Viņa žēlastība neatkāpās no Israēla nama, un viņš sadauzīja ar manu roku mūsu ienaidniekus šajā naktī.” 15 Tad viņa, izņēmusi nocirsto galvu no maisa, rādīja visiem un sauca: “Redziet, Holoferna, asīriešu karaspēka virspavēlnieka, galva un, redzi, aizkars, aiz kura viņš piedzēries gulēja, un Kungs viņu sita ar sievietes roku. 16 Dzīvs ir Kungs, kas mani nosargāja ceļā, ko es gāju, jo Holofernu piekrāpa mana seja viņam par pazudināšanu, bet viņš neizdarīja ar mani nekādu grēku, kas mani apgānītu vai apkaunotu.” 17 Visu tautu sagrāba izbrīns, un tie krita pie zemes un pielūdza Dievu un vienprātībā sauca: “Slavēts, mūsu Dievs, kas šajā dienā esi nonicinājis savas tautas ienaidniekus.” 18 Ozija viņai sacīja: “Visaugstais Dievs lai tevi svētī, meita, vairāk par visām sievām uz zemes, un lai svētīts Kungs Dievs, kas radīja debesis un zemi un kas tevi sagatavoja sadauzīt mūsu ienaidnieku vadoņa galvu, 19 jo tava cerība neatkāpsies no cilvēku sirdīm, kas pieminēs Dieva spēku mūžam. Lai Dievs tev to piešķir par mūžīgu slavu, apbalvodams tevi ar labumu, tādēļ ka tu nesaudzēji savu dzīvību mūsu tautas pazemojuma dēļ, bet devi pretsparu mūsu krišanai, staigājot taisni mūsu Dieva priekšā.” 20 Un visa tauta sauca: “Lai notiek, lai notiek!”
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
