Jeremija un Pašhūrs
1 Priesteris Pašhūrs, Immēra dēls, kas bija Kunga nama uzraugs, dzirdēja Jeremiju pravietojam šo visu. 2 Tad Pašhūrs sita pravieti Jeremiju un ielika viņu siekstā, kas atradās Benjāmina vārtos, pie Kunga nama augšdaļas. 3 Un no rīta Pašhūrs atlaida pravieti Jeremiju no siekstas, un Jeremija viņam teica: “Tevi vairs nesauks par Pašhūru, bet par Visušausmīgo!”
4 Jo tā saka Kungs: “Redzi, es uzsūtīšu tev šaušalas, tev un visiem taviem mīļajiem, viņi kritīs no ienaidnieka zobena, un tavas acis to redzēs! Visu Jūdu es atdošu Bābeles ķēniņa rokā, un viņš aiztrieks to trimdā uz Bābeli un kaus ar zobenu! 5 Es atdošu ienaidnieka rokā visus šīs pilsētas dārgumus, visus tās krājumus un dārglietas, un visas Jūdas ķēniņu dārgumus, – tie tās izlaupīs, paņems un aiznesīs uz Bābeli! 6 Un tu, Pašhūr, un visi, kas dzīvo tavā namā, aiziesiet gūstā, jūs iesiet uz Bābeli, tur mirsiet un tiksiet aprakti – tu un visi tavi mīļie, kam tu pravietoji melus!”
Jeremijas žēlabas par vajātājiem
7 Tu mani pierunāji, Kungs,
es ļāvos pierunāties,
tu mani pārspēkoji un pievārēji,
es biju par izsmieklu cauru dienu,
visi par mani ņirdz!
8 Jo, kad es runāju,
es kliedzu,
spaidi un varasdarbi! –
es saucu.
Man bija Kunga vārds
par kaunu un izsmieklu
cauru dienu!
9 Es teicu:
viņu vairs neatcerēšos,
vairs viņa vārdā nerunāšu!
Manā sirdī bija degoša uguns,
kaulos man ieslodzīta,
knapi turos to valdīt
un nevaru.
10 Es dzirdēju daudzas paļas:
visapkārt šaušalas –
apsūdzam, uzrādām viņu!
Visi mani ļaudis
lūko, kad kritīšu:
varbūt viņš pieviļas
un mēs viņu pievārēsim
un sariebsim viņam!
11 Bet ar mani ir Kungs
kā varonis spēcīgs! –
Tādēļ klups mani vajātāji
un nepārspēs mani!
Tie paliks kaunā,
jo nejēdz,
negods tiem mūžīgs –
tas netiks aizmirsts!
12 Pulku Kungs,
kas pārbauda taisno,
kas redz sirdis un prātus!
Ļauj, lai es ieraugu,
kā tu atriebies viņiem,
tev es uzticu savu lietu!
13 Dziediet Kungam,
slavējiet Kungu,
jo viņš izglāba nabaga dzīvību
no ļaundaru rokas!

14 Nolādēta tā diena,
kad piedzimu,
diena, kurā māte mani dzemdēja,
nav svētīta!
15 Nolādēts tas vīrs,
kurš pateica manam tēvam:
tev piedzimis dēls, –
re, kā iepriecināja!
16 Lai tam vīram ir kā tām pilsētām,
kuras Kungs noplēsa un nežēloja,
lai viņš dzird kliedzam no rīta
un kara dunu jau pusdienas laikā!
17 Kādēļ viņš nenogalēja mani vēl mātes klēpī!
Tad mana māte būtu mans kaps
un viņas klēpis paliktu mūžam grūts.
18 Kādēļ es pametu klēpi?
Lai redzētu mokas un pūles?
Lai manas dienas ritētu kaunā?