Sieva no Tekoas
1 Joābs, Cerūjas dēls, manīja, ka ķēniņš domās kavējas pie Abšāloma. 2 Joābs sūtīja uz Tekou un atveda no turienes kādu gudru sievu. Viņš tai teica: “Jel izliecies par sērotāju – velc sēru drānas, ar eļļu neiesvaidies un izturies, it kā tu jau ilgu laiku sērotu par mirušo. 3 Tad ej pie ķēniņa un runā ar viņu tā…” – un Joābs viņai pateica, kas jāsaka. 4 Runādama ar ķēniņu, tekoiešu sieva krita uz sava vaiga pie zemes, zemojās un sauca: “Palīdzi, ak, ķēniņ!”
5 Ķēniņš tai jautāja: “Kas tev?” – un viņa sacīja: “Patiesi, esmu atraitne, mans vīrs ir miris, 6 un tavai kalponei bija divi dēli, tie abi sakāvās laukā, neviens tos neizšķīra, un viens kāva otru un nonāvēja. 7 Un, redzi, visa dzimta cēlās pret tavu kalponi, sacīdami: izdod brāļa slepkavu! Mēs to nonāvēsim par brāļa dzīvību, ko tas laupījis, – arī šo mantinieku mēs tev iznīcināsim! – Viņi izdzēsīs oglīti, kas man vēl atlikusi, ka ne vārds, ne pēcnācējs no mana vīra nepaliek uz zemes.”
8 Ķēniņš teica tai sievai: “Ej mājās, es došu par tevi pavēli.” 9 Bet tekoiešu sieva teica ķēniņam: “Lai vaina nāk pār mani, mans kungs, ķēniņ, un pār mana tēva namu, bet ķēniņš un viņa tronis lai šķīsts!”
10 Ķēniņš teica: “Kas pret tevi ko runā, to ved pie manis, un viņš tevi vairs neaizskars.” 11 Viņa sacīja: “Ķēniņ, jel piemini Kungu, savu Dievu, – ka asinsatriebējs nevairo postu, ka viņi neiznīcina manu dēlu!” Viņš atbildēja: “Dzīvs Kungs! – ne mats nenokritīs tavam dēlam.” 12 Tā sieva teica: “Vai tava kalpone drīkst sacīt kādu vārdu savam kungam, ķēniņam?” Viņš atbildēja: “Runā!”
13 Tā sieva teica: “Kāpēc tev tāds nodoms pret Dieva tautu – tā runādams, ķēniņš uzņemas vainu, jo ķēniņš neaicina atpakaļ paša atstumto! 14 Gan mēs visi mirtin mirsim, kā ūdens, kas iztek zemē un nav vairs sasmeļams, bet Dievs neatņem dzīvību un meklē iespēju, lai atstumtais nepaliek atstumts no viņa! 15 Te nu es esmu atnākusi runāt par šo lietu ar savu kungu, ķēniņu, – ļaudis ir mani sabiedējuši. Tava kalpone domāja: runāšu taču ar ķēniņu, varbūt viņš darīs, ko lūdz viņa kalpone! 16 Ja ķēniņš uzklausīs un paglābs savu kalponi no tā vīra nagiem, kas mani un manu dēlu grib iznīcināt no Dieva mantojuma, 17 tā domā tava kalpone, tad lai mana kunga, ķēniņa, vārds ir man mierinājums! Jo mans kungs, ķēniņš, ir kā Dieva eņģelis – viņš izšķir labu un ļaunu, un Kungs, tavs Dievs, būs ar tevi!”
18 Tad ķēniņš teica tai sievai: “Jel neslēp no manis neko, par ko jautāšu.” Un šī sieva sacīja: “Jel runā, mans kungs, ķēniņ!” 19 Un ķēniņš vaicāja: “Vai tas viss nav ar Joāba ziņu?” Sieva atbildēja: “Dzīvs tu! – neviens nenosvērsies ne pa labi, ne pa kreisi no visa, ko runājis mans kungs, ķēniņš, jo tavs kalps Joābs – viņš man pavēlēja, viņš tavai kalponei pasacīja visu, kas sakāms šajā lietā. 20 Tavs kalps Joābs to darīja, lai izlabotu šo lietu; mans kungs ir gudrs – kā Dieva eņģelim viņa gudrība, viņš zina visu, kas šajā zemē!”
21 Ķēniņš teica Joābam: “Nu, redzi, es darīšu tā – ej, ved atpakaļ to puisi Abšālomu!” 22 Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, zemojās un slavēja ķēniņu. Joābs sacīja: “Tagad tavs kalps zina, ka esmu guvis tavu vēlību, mans kungs, ķēniņ, jo ķēniņš ir izpildījis sava kalpa lūgumu.” 23 Tad Joābs cēlās un gāja uz Gešūru un pārveda Abšālomu Jeruzālemē. 24 Bet ķēniņš teica: “Viņam jāatgriežas savā namā, mani viņš nesastaps.” Un Abšāloms atgriezās savā namā, ķēniņu nesastapis.
Dāvids piedod Abšālomam
25 Visā Israēlā nebija vīra, kas būtu tā izslavēts ar savu skaistumu kā Abšāloms. No kāju pēdām līdz matu galiem viņam nebija nekādas vainas. 26 Un, apgriežot matus – viņš tos apgrieza gadu no gada, kad tie viņam kļuva pārāk smagi, – nogrieztie mati svēra divi simti šekeļu pēc ķēniņa mēra. 27 Abšālomam piedzima trīs dēli un viena meita. Meitu sauca Tamāra, viņa bija skaista no skata.
28 Un Abšāloms nodzīvoja Jeruzālemē divus gadus, ķēniņu nesastapdams. 29 Tad Abšāloms lika saukt Joābu, lai sūtītu viņu pie ķēniņa, bet tas atteicās nākt. Viņš sauca otrreiz, bet tas atkal atteicās nākt. 30 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: “Skatieties, Joāba lauks ir līdzās manējam, un viņam tur ir mieži. Ejiet – es gribu, lai to nodedzina ar uguni!” Un Abšāloma kalpi nodedzināja to lauku ar uguni.
31 Tad Joābs cēlās, nāca pie Abšāloma uz mājām un vaicāja: “Kādēļ tavi kalpi nodedzināja manu lauku?” 32 Abšāloms teica Joābam: “Redzi, es sūtīju pie tevis, sacīdams: nāc šurp, un es sūtīšu tevi pie ķēniņa vaicāt, kāpēc gan es esmu pārnācis no Gešūras? Man būtu labāk, ja es būtu palicis tur, – tagad es gribu sastapt ķēniņu, ja esmu vainīgs, lai viņš mani nogalina!” 33 Tad Joābs gāja pie ķēniņa un pastāstīja to viņam. Tas atsauca Abšālomu, un Abšāloms nāca pie ķēniņa un noliecās ķēniņa priekšā ar seju līdz zemei. Un ķēniņš skūpstīja Abšālomu.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
