Jiftāhs
1 Gileādietis Jiftāhs bija varens karavīrs, kaut arī maukas dēls, bet Jiftāha tēvs bija Gileāds. 2 Gileāda sieva dzemdēja viņam dēlus, bet, kad šīs sievas dēli izauga, tie padzina Jiftāhu, sacīdami: “Tu neko nemantosi mūsu tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls!” 3 Tad Jiftāhs bēga no saviem brāļiem un apmetās Toba zemē. Pie Jiftāha savācās visādi salašņas un siroja kopā ar viņu.
4 Pēc kāda laika Amona dēli sāka karu ar Israēlu. 5 Amona dēliem karojot ar Israēlu, Gileādas vecajie devās atvest Jiftāhu no Toba zemes. 6 Viņi sacīja Jiftāham: “Nāc, esi mūsu vadonis karā ar Amona dēliem!” 7 Bet Jiftāhs atbildēja Gileādas vecajiem: “Vai tad ne mani jūs ienīdāt un padzināt no tēva nama? Kāpēc tagad esat nākuši pie manis, kad jūs esat briesmās?” 8 Tad Gileādas vecajie teica Jiftāham: “Tādēļ jau mēs tagad vēršamies pie tevis, lai tu nāktu ar mums un cīnītos ar Amona dēliem, un būtu mums galvenais – visiem Gileādas iedzīvotājiem.” 9 Un Jiftāhs sacīja Gileādas vecajiem: “Ja vedīsiet mani atpakaļ cīnīties ar Amona dēliem un Kungs nodos viņus man, es būšu jūsu galvenais!” 10 Gileādas vecajie teica Jiftāham: “Kungs ir liecinieks, ka mēs tiešām darīsim, kā tu saki!” 11 Tad Jiftāhs devās līdzi Gileādas vecajiem, un tauta iecēla viņu par savu galveno un karavadoni, un Kunga priekšā Micpā Jiftāhs teica visu savu sakāmo.
12 Jiftāhs sūtīja vēstnešus pie Amona dēlu ķēniņa, sacīdams: “Kas tev pret mani, ka esi nācis uz manu zemi karot ar mani?” 13 Amona dēlu ķēniņš atbildēja Jiftāha vēstnešiem: “Tāpēc ka Israēls, kad tas nāca no Ēģiptes, paņēma manu zemi no Arnonas līdz Jabokai un līdz Jardānai. Tad nu atdod tās tagad ar labu!” 14 Jiftāhs vēlreiz sūtīja vēstnešus pie Amona dēlu ķēniņa 15 un sacīja viņam: “Tā saka Jiftāhs: Israēls nav ņēmis ne Moāba zemi, ne Amona dēlu zemi! 16 Jo, nākdams no Ēģiptes, Israēls gāja pa tuksnesi līdz Niedru jūrai un nonāca Kedešā. 17 Toreiz Israēls sūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa, sacīdams: ļauj, es iziešu caur tavu zemi. Bet Edoma ķēniņš neklausījās. Un viņš sūtīja arī pie Moāba ķēniņa, bet tas nepiekrita. Tā Israēls palika Kedešā. 18 Un tas devās tuksnesī un gāja apkārt Edoma zemei un Moāba zemei un nonāca pie Moāba zemes no saules lēkta puses. Nometni uzslēja viņpus Arnonas, bet Moāba robežās tie neienāca, jo Arnona ir Moāba robeža. 19 Tad Israēls izsūtīja vēstnešus pie amoriešu un Hešbonas ķēniņa Sīhona, un Israēls tam teica: ļauj, mēs iziesim caur tavu zemi uz savu mājvietu. 20 Bet Sīhons neļāva Israēlam iet cauri savām robežām. Sīhons sapulcināja visus savus ļaudis, uzslēja nometni Jahacā un karoja ar Israēlu. 21 Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sīhonu un visus viņa ļaudis Israēla rokās, un tie viņus sakāva. Tā Israēls iemantoja visu to amoriešu zemi, kuri mita šajā zemē. 22 Viņi iemantoja visas amoriešu robežas no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jardānai. 23 Kad nu Kungs, Israēla Dievs, ir atņēmis amoriešiem īpašumu, lai dotu savai tautai Israēlam, vai tad to iemantosi tu? 24 Vai tad tu nemanto to, ko tev devis īpašumā tavs dievs Kemošs? Bet mēs mantojam visu, ko Kungs, mūsu Dievs, atsavinājis priekš mums! 25 Vai tad tu būtu labāks par Moāba ķēniņu Bālāku, Cipora dēlu? Vai gan viņš cīnījās ar Israēlu un vai karoja ar to? 26 Israēls mīt Hešbonā un tās ciemos un Aroērā un tās ciemos un visās pilsētās Arnonas krastos trīs simti gadus – kāpēc tad jūs neatbrīvojāties visā šajā laikā? 27 Tātad es neesmu grēkojis pret tevi, bet tu gan man esi darījis ļaunu, sākdams pret mani karu. Kungs Soģis šodien lai iztiesā starp Israēla dēliem un Amona dēliem!” 28 Bet Amona dēlu ķēniņš neklausījās Jiftāha vēstījumu, ko tas viņam sūtīja.
Jiftāha zvērests
29 Kunga Gars bija pār Jiftāhu, un viņš šķērsoja Gileādu un Manasi, izgāja cauri Micpai Gileādā un no Micpas Gileādā devās pāri pret Amona dēliem. 30 Jiftāhs deva zvērestu Kungam: “Ja tu man dotin atdosi Amona dēlus, 31 tad notiks tā – kurš iznāks pa mana nama durvīm man pretī, kad es atgriezīšos ar uzvaru no Amona dēliem, tas būs Kungam, to es upurēšu par sadedzināmo upuri!”
32 Jiftāhs devās pāri pret Amona dēliem, lai karotu ar tiem, un Kungs tos nodeva viņa rokā. 33 Viņš tos sakāva no Aroēras līdz Minnītas apkārtnei – divdesmit pilsētas, un milzīga asinspirts bija līdz Ābel-Hramīmai. Tā Israēla dēli pazemoja Amona dēlus.
Jiftāha meita
34 Jiftāhs nāca uz Micpu, uz savu namu, un, redzi, viņa meita dejodama iznāca viņam pretī ar tamburīnu. Viņa bija tam viena vienīgā, viņam vairāk nebija ne dēlu, ne meitu. 35 Kad viņš to ieraudzīja, viņš plēsa savas drānas un teica: “Ak vai, mana meita! Liektin tu mani saliec! Tu dzen mani izmisumā! Ar savu muti es Kungam esmu solījis un atsaukt to nevaru!” 36 Viņa tam teica: “Mans tēvs, ar savu muti tu Kungam esi solījis – tagad, kad Kungs tev ir dāvājis atriebšanu taviem ienaidniekiem, Amona dēliem, dari man, kā ar savu muti esi sacījis!” 37 Un viņa teica savam tēvam: “Lai man tā dara! Dod man divus mēnešus, ka varu iet – iešu kalnos un apraudāšu savu jaunavību kopā ar savām biedrenēm.” 38 Viņš teica: “Ej!” – un aizsūtīja viņu projām uz diviem mēnešiem. Un viņa kopā ar savām biedrenēm devās kalnos apraudāt savu jaunavību. 39 Kad bija pagājuši divi mēneši, viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš tai darīja, kā bija zvērējis. Viņa vēl nebija pazinusi vīra. Un tas kļuva par ieradumu Israēlā: 40 gadu no gada Israēla meitas dodas pieminēt gileādieša Jiftāha meitu četras dienas gadā.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
