Jēzus sekotājas
1 Pēc tam Jēzus apstaigāja pilsētas un ciemus, sludinādams un mācīdams evaņģēliju par Dieva valstību; tie divpadsmit bija ar viņu 2 un tāpat arī dažas sievietes, kas bija dziedinātas no nešķīstiem gariem un slimībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi dēmoni, 3 Joanna, Hēroda pārvaldnieka Hūzas sieva, arī Zuzanna un daudzas citas, kas ar savu rocību gādāja par viņiem.
Līdzība par sējēju
(Mt 13:1–9Mk 4:1–9)4 Kad sapulcējās liels ļaužu pūlis un daudzu pilsētu ļaudis sanāca pie viņa, viņš runāja līdzībā: 5 “Sējējs izgāja sēt sēklu. Viņam sējot, cita krita ceļmalā un tika samīta, un debesu putni to apēda; 6 cita krita klintainē un uzdīgusi novīta, jo tai nebija valgmes; 7 cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi, reizē augdami, to nomāca; 8 cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To pateicis, viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”
Jēzus skaidro līdzību nozīmi
(Mt 13:18–23Mk 4:13–20)9 Tad mācekļi viņam jautāja: “Ko nozīmē šī līdzība?” 10 Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredzētu un dzirdēdami nesaprastu. 11 Šī līdzība ir šāda, redzi, sēkla ir Dieva vārds. 12 Ceļmalā ir tie, kas dzird; bet tad nāk sātans un paņem prom vārdu no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netaptu izglābti. 13 Bet kas sēts klintainē – ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, ar prieku to uzņem, bet, būdami bez saknēm, tikai uz brīdi notic, bet pārbaudījuma laikā atkrīt. 14 Bet kas sēts starp ērkšķiem – ir tie, kas vārdu ir dzirdējuši, bet dzīves rūpesti, bagātība un baudas to noslāpē, un tie augļus nenes. 15 Bet kas sēts labā zemē – ir tie, kas vārdu dzird un glabā to krietnā un labā sirdī un augļus nes pacietībā.
Apslēptais nāk gaismā
(Mt 5:13–15)16 Gaismekli iededzis, neviens to neslēpj zem trauka vai zem gultas, bet liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu. 17 Nav nekā apslēpta, kas netaptu redzams, nav nekā noglabāta, kas reiz netaptu zināms vai nenāktu atklātībā. 18 Tad nu pielūkojiet, kā jūs klausāties; jo, kam ir, tam dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, ko tas tur par savu.”
Jēzus māte un brāļi
(Mt 12:46–50Mk 3:31–35)19 Pie viņa atnāca māte un viņa brāļi, bet ļaužu pūļa dēļ nevarēja viņam tikt klāt. 20 Un kāds viņam teica: “Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt.” 21 Bet viņš sacīja: “Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda.”
Jēzus apsauc vētru
(Mt 8:23–27Mk 4:35–41)22 Tad kādu dienu Jēzus un viņa mācekļi sēdās laivā, un viņš tiem sacīja: “Celsimies uz ezera otru krastu.” Un viņi cēlās pāri. 23 Tiem braucot, viņš iemiga, un ezerā sacēlās liela vētra; viļņi gāzās laivā, un viņi bija briesmās; 24 tie piegāja viņam klāt un modināja viņu: “Mācītāj, Mācītāj, mēs ejam bojā!” Piecēlies viņš apsauca vēju un bangojošos ūdeņus. Un tie norima, un iestājās klusums. 25 Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Pārbijušies tie brīnījās un cits citam jautāja: “Kas viņš tāds ir, ka pavēl pat vējiem un ūdeņiem un tie viņam paklausa?”
Jēzus dziedina apsēsto
(Mt 8:28–34Mk 5:1–20)26 Un tie nonāca Gerasas apgabalā, kas iepretim Galilejai. 27 Kad viņš izkāpa krastā, no pilsētas pretī nāca kāds dēmonu apsēsts vīrs, kas jau ilgu laiku nevalkāja drēbes un nedzīvoja mājās, bet kapos. 28 Ieraudzījis Jēzu, viņš iekliedzās, nokrita viņa priekšā un skaļā balsī sauca: “Jēzu, visaugstā Dieva Dēls, kāda daļa mums vienam gar otru? Es tevi lūdzu, nemoki mani!” 29 Jo viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka. Tas bija ilgu laiku to sagrābis savā varā; to bija sējuši ķēdēm un saistījuši važām, lai savaldītu, bet tas bija važas sarāvis, un dēmons to dzina uz tuksnesīgām vietām. 30 Jēzus tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Tas atbildēja: “Leģions.” Jo daudz dēmonu bija viņā iegājuši. 31 Un tie sāka viņu lūgt, lai nepavēl tiem mesties bezdibenī. 32 Bet tur uz kalna bija liels cūku bars. Dēmoni lūdzās, lai ļauj tiem ieiet cūkās. Un viņš tiem atļāva. 33 Dēmoni, izgājuši no tā cilvēka, iegāja cūkās, un ganāmpulks metās lejā no kraujas ezerā un noslīka. 34 Gani, to redzēdami, aizbēga un izdaudzināja par šo notikumu pilsētā un laukos. 35 Ļaudis iznāca, lai redzētu, kas noticis, un nonāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura dēmoni bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām, apģērbtu un pie pilna saprāta, un tie izbijās. 36 Un tie, kas bija redzējuši, kā dēmonu apsēstais tika dziedināts, viņiem to pastāstīja. 37 Viss lielais ļaužu pulks no Gerasas apgabala lūdza viņu iet prom, jo lielas izbailes tos bija pārņēmušas. Un viņš, iekāpis laivā, atgriezās Galilejā. 38 Vīrs, no kura dēmoni bija izgājuši, lūdza ļaut tam palikt kopā ar viņu, bet viņš to raidīja prom, sacīdams: 39 “Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un tas aizgāja un izdaudzināja pa visu pilsētu, ko Jēzus viņam bija darījis.
Jēzus dziedina Jaīra meitu un ar asinsteci slimo
(Mt 9:18–26Mk 5:21–43)40 Kad Jēzus atgriezās, viņu uzņēma ļaužu pūlis, jo visi viņu gaidīja. 41 Un, redzi, atnāca kāds vīrs, vārdā Jaīrs. Viņš bija sinagogas priekšnieks. Nokritis pie Jēzus kājām, tas lūdza viņu ienākt savā namā, 42 jo viņa vienīgā meita, ap divpadsmit gadu veca, bija uz miršanu. Un, viņam ejot, pūlis spiedās ap viņu. 43 Tur bija kāda sieviete, kas sirga ar asiņošanu jau divpadsmit gadus, bet neviens nebija spējis to dziedināt; 44 no mugurpuses piegājusi, tā pieskārās viņa drēbju malai, un asiņošana tūlīt pārstāja. 45 Jēzus jautāja: “Kas man pieskārās?” Visi liedzās, bet Pēteris sacīja: “Mācītāj, ļaudis ap tevi drūzmējas un spiežas virsū. ” 46 Bet Jēzus teica: “Man kāds pieskārās, es jutu spēku izejam no sevis.” 47 Kad sieviete redzēja, ka nav palikusi nepamanīta, viņa drebēdama nāca un, nometusies pie viņa zemē, pastāstīja visu ļaužu priekšā, kādēļ tā viņam pieskārusies un kā tūlīt kļuvusi vesela. 48 Un viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi. Ej ar mieru.” 49 Viņam vēl runājot, nāca kāds no sinagogas priekšnieka nama un sacīja Jaīram: “Tava meita jau ir nomirusi, neapgrūtini vairs Skolotāju.” 50 To dzirdējis, Jēzus sacīja Jaīram: “Nebīsties, tici, un viņa tiks izglābta.” 51 Ieiedams šajā namā, viņš neļāva citiem ienākt kopā ar viņu kā vienīgi Pēterim, Jānim un Jēkabam un bērna tēvam un mātei. 52 Visi vaimanāja un raudāja par bērnu. Bet viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, bet tikai guļ.” 53 Un tie viņu izsmēja, zinādami, ka tā ir mirusi. 54 Bet viņš, satvēris tās roku, sauca: “Bērns, mosties!” 55 Un tā sāka elpot un tūlīt piecēlās, un viņš lika dot tai ēst. 56 Viņas vecākus pārņēma liels izbrīns, bet viņš piekodināja tiem par šo notikumu neko nestāstīt.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
