Judītes raksturojums
1 Viss, kas tajās dienās notika, nāca dzirdams Judītei, kas bija Merārī meita, tas bija Oksa dēls, tas Jāzepa dēls, tas Oziēla dēls, tas Elkijas dēls, tas Ananijas dēls, tas Gideona dēls, tas Rafaina dēls, tas Ahitoba dēls, tas Elijas dēls, tas Helkija dēls, tas Eliaba dēls, tas Netanēla dēls, tas Salamiēla dēls, tas Sarasadaja dēls, tas Israēla dēls. 2 Viņas vīrs Manase bija no viņas cilts un viņas tēvu zemes, un viņš nomira miežu pļaujas laikā, 3 kad viņš ar kūlīšu sējējiem stāvēja uz lauka un saules svelme nāca uz viņa galvas, un viņš nokrita uz savas gultas un nomira savā pilsētā Betulijā, un viņu apglabāja līdzās viņa tēviem uz lauka starp Dotaimu un Balamonu. 4 Trīs gadus un četrus mēnešus Judīte dzīvoja savā mājā kā atraitne. 5 Uz savas mājas jumta viņa uzcēla sev telti, saviem gurniem aplika maisa drēbi un ietērpās kā atraitne. 6 Viņa gavēja katru dienu, izņemot priekšsabatu un sabatu, dienas pirms pilnmēness un pilnmēnesī un Israēla svētku un līksmes dienas. 7 Viņa bija skaista uzlūkojot un pēc skata ļoti pievilcīga, un viņas vīrs Manase bija atstājis viņai zeltu un sudrabu, kalpus un kalpones, lopus un laukus, un viņa visu pārvaldīja. 8 Un nebija neviena, kas teiktu par viņu ko sliktu, jo viņa ļoti bijās Dieva.
Judītes iebildumi pret Ozijas priekšlikumu
9 Viņa arī dzirdēja ļaužu nekrietnās runas pret valdnieku, kad viņi kļuva mazdūšīgi ūdens trūkuma dēļ. Judīte dzirdēja katru vārdu, ko Ozija runāja ļaudīm, kā viņš zvērēja pēc piecām dienām atdot pilsētu asīriešiem, 10 un, nosūtījusi kalponi, kas bija pār visu viņas īpašumu, viņa aicināja pilsētas vecajos Habri un Harmi pie sevis. 11 Viņi atnāca, un Judīte tiem sacīja: “Uzklausiet mani, Betulijas iedzīvotāju vadoņi, tas nav taisns vārds, ko jūs runājāt tautas priekšā tajā dienā. Jūs zvērējāt starp Dievu un sevi un solījāt izdot pilsētu mūsu ienaidniekiem, ja Dievs šajās dienās jums nepalīdzēs. 12 Un tagad, kas jūs tādi esat, ka šodien izaicināt Dievu un nostādāt sevi pāri Dievam cilvēku dēlu vidū? 13 Tagad jūs izaicināt Dievu, Visuvaldītāju, bet neko no viņa neuzzināsiet tik un tā. 14 Jūs nespējat aptvert pat cilvēka sirds dziļumu un nevarat saprast viņa spriedumus; kā jūs pārbaudīsiet Dievu, kas visu to ir radījis, un uzzināsiet viņa prātu? Viņa spriedumu jūs nesapratīsiet tik un tā. Brāļi, es lūdzu, nesadusmojiet Kungu, mūsu Dievu. 15 Un ja nu viņš negribēs tieši piecās dienās mūs izglābt? Viņam ir vara, cik dienās viņš grib, vai nu aizsargāt, vai pazudināt mūs no mūsu ienaidniekiem. 16 Nepieprasiet Dievam par viņa nolūkiem galvojumu, jo Dievam nevar piedraudēt kā cilvēkam, nedz arī pieprasīt kā no cilvēka dēla. 17 Tādēļ sauksim viņu sev palīgā un gaidīsim no viņa izglābšanos, un, ja viņam labpatiks, viņš mūsu balsī ieklausīsies. 18 Jo nav bijusi mūsu tautā tāda cilts vai dzimta, vai apgabals, vai pilsēta, nedz ir pie mums šodien, kas pielūgtu pašdarinātus dievus, kā tas notika sendienās, 19 kuru dēļ mūsu tēvi tika nodoti zobenam un laupīšanai un tik daudzi krita milzum lielā kaujā mūsu ienaidnieku priekšā. 20 Bet mēs citu Dievu neatzīstam kā tikai viņu un tādēļ ceram, ka viņš nelaimē nepametīs nedz mūs, nedz visu mūsu tautu, 21 jo, kad mēs būsim sagrābti, tāpat tiks sagrābta arī visa pārējā Jūdeja, un, kad mūsu svētumi tiks apgānīti, Dievs pieprasīs no mūsu asinīm par to apgānīšanu. 22 Mūsu brāļu slepkavošanu un aizdzīšanu no savas zemes gūstā un mūsu mantojuma izpostīšanu Dievs liks pār mūsu galvām, tā ka nonāksim starp tautām, kurām mums būs jāvergo, un būsim par piedauzību un apsmieklu tiem, kam kļūsim par īpašumu, 23 jo mūsu verdzība nevedīs mūs uz Dieva žēlastību, bet Kungs, mūsu Dievs, to noliks mums par negodu. 24 Un tagad, brāļi, parādīsim mūsu cilts brāļiem, ka viņu dzīvība ir atkarīga no mums un visi svētumi un Dieva nams un altāris balstās uz mums. 25 Par spīti jūsu nodomam, pateiksimies Kungam, mūsu Dievam, kas mūs pārbauda tāpat kā mūsu tēvus. 26 Atcerieties visu, ko viņš izdarīja ar Ābrahāmu un ar Īzaku un ko piedzīvoja Jēkabs Sīrijas Mezopotāmijā, kad viņš ganīja mātesbrāļa Lābana avis. 27 Tāpat kā viņš nepakļāva viņus ugunij citādi kā vien, lai pārbaudītu viņu sirdis, tā arī viņš neatriebj mums, jo Kungs pārmācīdams šausta tos, kas viņam tuvojas.”
Ozijas un Judītes saruna
28 Un Ozija viņai sacīja: “Viss, ko tu sacīji, ir teikts no labas sirds, un nav neviena, kas stātos pretī taviem vārdiem, 29 jo ne jau pēc šodienas tava gudrība tapusi tik pārlieku skaidra, bet jau no tavu dienu sākuma visa tauta pazīst tavu saprašanu, cik laba ir tavas sirds degsme. 30 Bet tauta ir ļoti izslāpusi un piespieda mūs rīkoties tā, kā viņiem runājām, un sasaistīja mūs ar zvērestu, ko mēs nepārkāpsim. 31 Un tagad lūdz par mums, jo tu esi dievbijīga sieva, un Kungs sūtīs lietu, kas piepildīs mūsu dīķus, un mēs vēl neiesim bojā.” 32 Bet Judīte viņiem sacīja: “Uzklausiet mani: es veikšu darbu, kas aizsniegsies līdz mūsu tautas dēliem paaudžu paaudzēs. 33 Šonakt jūs stāvēsiet pie pilsētas vārtiem, un es pa tiem iziešu ar savu kalponi; un šajās dienās, pēc kurām jūs sacījāties nodot pilsētu mūsu ienaidniekiem, Kungs piemeklēs Israēlu ar manu roku, 34 bet jūs manu darbu neizdibināsiet, jo es neko jums neteikšu, tiekams netiks pabeigts, ko es grasos paveikt.” 35 Ozija un vecajie viņai sacīja: “Dodies ar mieru, un Kungs Dievs lai ir tavā priekšā mūsu ienaidniekiem par atriebību.” 36 Un, izgājuši no telts, viņi devās pie pilsētas aizstāvjiem.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
