Ahiors pāriet jūdaismā
1 Judīte viņiem sacīja: “Uzklausiet mani, brāļi, ņemiet šo galvu un uzkariet to uz jūsu aizsargmūra baļķa, 2 un, līdzko ausīs rītausma un saule uzlēks virs zemes, satveriet katrs savus kara ieročus un ik spējīgs vīrs izejiet ārpus pilsētas un priekšā lieciet virsnieku, it kā jūs taisītos nokāpt līdzenumā uzbrukt asīriešu priekšpostenim, bet nenokāpiet. 3 Tad viņi, ieročus paņēmuši, dosies uz savu nometni un piecels asīriešu karaspēka komandierus, un tie visi saskries pie Holoferna telts, bet viņu neatradīs, un tiem uzkritīs bailes, un tie bēgs jums pa priekšu, 4 un jūs viņiem dzīsieties pakaļ, un visos apgabalos visi Israēla iedzīvotāji lai satriec viņus, tiem bēgot. 5 Bet, pirms jūs to darāt, pasauciet amonieti Ahioru, lai viņš uzlūko, vai pazīst to, kas nonicināja Israēla namu un sūtīja viņu pie mums it kā uz nāvi.” 6 Tie pasauca no Ozijas nama Ahioru, kā viņa bija vēlējusi. Kad viņš ieraudzīja Holoferna galvu tautas sapulcē kāda vīra rokā, viņš nokrita zemē kā pamiris, 7 bet, kad atguvās, viņš krita pie Judītes kājām un sauca: “Lai svētīta tu ik Jūdas miteklī un visā tautā, kas, dzirdot tavu vārdu, bailēs drebēs. 8 Bet dari taču man zināmu, ko tu šajās dienās esi darījusi.” Un Judīte pavēstīja viņam visas tautas vidū, ko bija darījusi kopš tās dienas, kad viņa izgāja, līdz pat brīdim, kad runāja ar viņiem. 9 Kad viņa mitējās runāt, ļaudis varenā balsī sāka kliegt un līksmi iegavilējās savā pilsētā. 10 Ahiors, redzēdams, ko Dievs Israēlam darīja, patiesi sāka ticēt Dievam, likās apgraizīties un pieķērās Israēla namam uz visiem laikiem.
Asīrieši atklāj Holoferna nāvi
11 Kad uzausa rītausma, viņi izkāra Holoferna galvu pāri mūrim; un ik vīrs sagrāba savu ieroci, un tie izgāja kaujas ierindās uz kalnu pāreju. 12 Kad asīrieši viņus ieraudzīja, tie sūtīja pie saviem vadoņiem, bet tie skrēja pie saviem pulkvežiem un ģenerāļiem un pie ikviena sava virsnieka. 13 Kad viņi nonāca līdz Holoferna teltij, tie sacīja tam, kas bija pār visiem viņa ļaudīm: “Piecel mūsu kungu, jo vergi ir uzdrošinājušies doties pret mums uzbrukumā, – lai iznīcinām tos galīgi.” 14 Bagojs iegāja un pieklauvēja pie telts durvīm, jo domāja, ka tas guļ ar Judīti. 15 Kad neviens tomēr neatbildēja, viņš atvēra telts ieeju un iegāja guļamistabā, un atrada to mirušu bez galvas nomestu zemē guļam uz sliekšņa. 16 Viņš sāka brēkt varenā balsī, raudādams, elsodams un skaļi kliegdams, un saplēsa savas drēbes. 17 Tad viņš iegāja teltī, kur Judīte mēdza atpūsties, un, viņu neatradis, izlēca pie tautas un kliedza: 18 “Vergi mūs apkrāpuši, viena ebreju sieva apkaunojusi visu ķēniņa Nebūkadnecara namu, jo, redzi, Holoferns beigts guļ zemē, un viņa galvas nav uz viņa pleciem.” 19 Kad asīriešu karaspēka virsnieki to izdzirdēja, tie saplēsa savas drēbes un viņu dvēseles sagrāba liels satraukums, un nometnes vidū atskanēja skaļa kliegšana un klaigāšana.