Uzbrukums Jafai, Jamnai un Kaspinai
1 Kad šīs vienošanās bija noslēgtas, Līsijs devās pie ķēniņa, bet jūdi pievērsās zemkopībai. 2 Tomēr daži vietējie karavadoņi – Timotejs un Apollonijs, Gennaja dēls, arī Hieronīms un Dēmofonts un vēl arī Kipras pārvaldnieks Nikanors – neļāva viņiem mierīgi dzīvot un pastāvēt. 3 Bet jafieši izdarīja vēl kādu bezdievīgu ļaundarību – viņi uzaicināja tur dzīvojošos jūdus ar sievām un bērniem iekāpt laivās, kuras viņi iepriekš bija sagatavojuši, it kā nekādu ļaunumu tiem negatavodami. 4 Kad jūdi, gribēdami saglabāt mieru, bez jebkādām aizdomām piekrita, jo paši pēc pilsētas kopīga lēmuma aizveda viņus prom no krasta un noslīcināja – ne mazāk kā divsimt cilvēku. 5 Kad Jūda uzzināja par nodarīto zvērību viņa cilts brāļiem, viņš to paziņoja saviem vīriem 6 un, piesaucis taisnīgo soģi Dievu, devās pret nešķīstajiem slepkavām, kas bija nobendējuši viņa brāļus. Naktī viņš aizdedzināja ostu, nosvilināja laivas un visus, kas tur bija sabēguši, nodūra. 7 Tā kā šī vieta bija no visām pusēm ieskauta, viņš atkāpās ar nodomu vēl kādreiz atgriezties, lai izdeldētu visus jafiešu pilsoņus. 8 Bet, uzzinājis, ka arī jamnieši gatavo ļaundarības pret tur dzīvojošiem jūdiem, 9 viņš naktī uzbruka un aizdedzināja ostu ar visiem kuģiem, tā ka liesmas atblāzma sniedzās līdz Jeruzālemei, kas atradās divsimt četrdesmit stadiju attālumā.
10 Kad viņi, dodamies pret Timoteju, bija no tās vietas atvirzījušies deviņus stadijus, viņiem uzbruka arābi, skaitā ne mazāk kā pieci tūkstoši un vēl piecsimt jātnieku. 11 Cīņa bija asa. Kad, Dievam palīdzot, Jūda ar savējiem guva uzvaru, sakautie nomadi lūdza noslēgt ar viņiem mieru un apsolīja dot ganāmpulkus un arī citādi būt noderīgi. 12 Jūda, saprazdams, ka viņi patiesi daudzās lietās var būt noderīgi, piekrita slēgt mieru. Pēc miera noslēgšanas jūdi devās uz savām teltīm.
13 Vēl Jūda uzbruka kādai pilsētai, kurai bija stipri tilti un apkārt uzcelti aizsargmūri, tajā dzīvoja daudz ļaužu no dažādām tautām, tās vārds bija Kaspina. 14 Tie, kas atradās pilsētā, paļāvās uz aizsargmūru stiprumu un pārtikas rezervēm, tāpēc izturējās izaicinoši pret Jūdas vīriem, lamāja tos un zaimoja, runādami, kā neklājas. 15 Bet Jūda un viņa vīri, aicinājuši palīgā vareno pasaules Valdnieku, kurš bez mūrus graujošām mašīnām un viltīgi izgudrotām ierīcēm Jozuas laikā sagrāva Jēriku, kā zvēri metās pret mūri. 16 Pēc Dieva gribas viņi pilsētu ieņēma un nogalināja neizsakāmi daudzus, likās pat, ka tuvējais ezers divu stadiju platumā ir pilns ar tajā saplūdušajām asinīm.
Cīņa ziemeļaustrumos
17 Kad viņi bija attālinājušies no tās vietas septiņsimt piecdesmit stadijus, tie nonāca Harakā pie jūdiem, kurus sauc par tūbianiešiem. 18 Timoteju šajā vietā viņi neatrada, jo viņš, neko neizdarījis, bija to pametis, bet vienā vietā bija atstājis spēcīgu sardzes posteni. 19 Divi Makabeja karavadoņi – Dositejs un Sosipatrs – devās turp un nogalināja vairāk nekā desmit tūkstošus vīru, kurus Timotejs bija atstājis nocietinātajā vietā. 20 Tad Makabejs sadalīja savu karaspēku pulkos un, šos divus iecēlis pulku priekšgalā, devās ar simt divdesmit tūkstošiem kājnieku un divtūkstoš piecsimt jātniekiem pret Timoteju. 21 Uzzinājis par Jūdas tuvošanos, Timotejs aizsūtīja sievietes un bērnus un arī visu mantību uz pilsētu, ko sauc Karniona. Apkārtnes šaurības dēļ šī nocietinātā vieta bija grūti pieejama un neērta aplenkšanai. 22 Kad ienaidnieki ieraudzīja Jūdas pirmo pulku, viņus pārņēma šausmas un izbailes visa redzētā priekšā un viņi metās bēgt kur kurais; lielākoties viņi paši cits citu ievainoja un sadūra ar asajiem zobeniem. 23 Jūda neatlaidīgi vajāja bezdievjus un, kaujot ar zobenu, nogalināja trīsdesmit tūkstošus vīru. 24 Pats Timotejs nonāca Dositeja un Sosipatra vīru rokās. Viņš lūdza saudzēt viņa dzīvību, likdams lietā viltību, jo daudziem jūdiem vecāki, citiem – brāļi bija pie viņa un varot taču gadīties, ka viņi piedzīvo necienīgu izturēšanos pret sevi. 25 Ar daudziem zvērestiem viņš pārliecināja, ka savu solījumu pildīs – atdos tos atpakaļ sveikus un neskartus. Tad jūdi, lai glābtu savus brāļus, palaida viņu vaļā.
26 Pēc tam Jūda devās pret Karnionu un Atergateionu un nogalināja aptuveni divdesmit piecus tūkstošus cilvēku. 27 Pēc šīs uzvaras un ienaidnieku iznīcināšanas viņš devās karagājienā pret nocietināto pilsētu Efronu. Tur mitinājās daudz dažādu cilšu, tur bija apmeties arī Līsijs; spēcīgi jaunieši, nostājušies mūra priekšā, drosmīgi atvairīja uzbrukumus; pilsētā bija lielas ieroču un bultu rezerves. 28 Bet viņi, piesaukuši palīgā vareno Valdnieku, kas ar savu spēku izdeldē ienaidnieku cīņas sparu, ieņēma pilsētu un, pārņēmuši to savā varā, no visiem, kas bija pilsētā, nogalināja divdesmit piecus tūkstošus iedzīvotāju. 29 Aizgājuši no turienes, viņi devās pret skitu pilsētu, kas no Jeruzālemes bija seši simti stadiju attālumā. 30 Bet jūdi, kas tur bija apmetušies, apliecināja, ka skiti pret viņiem izturas labvēlīgi un lielajās posta dienās bijuši pretimnākoši. 31 Pateikušies skitiem un pamudinājuši viņus arī turpmāk saglabāt labvēlīgu attieksmi pret jūdu cilti, viņi atgriezās Jeruzālemē, jo tuvojās Būdiņu svētki.
Cīņa pret Gorgiju
32 Pēc Vasarsvētkiem viņi sāka karagājienu pret Gorgiju, Idūmejas militāro karavadoni. 33 Viņi devās ceļā ar trīstūkstoš kājniekiem un četrsimt jātniekiem. 34 Kad viņi nonāca viens pret otru, daži jūdi krita. 35 Jātnieks Dositejs, kas bija Bakinora vadītajā pulkā, ļoti spēcīgs vīrs, aizturēja Gorgiju un, saņēmis to aiz apmetņa, veda, stingri turēdams, jo viņš gribēja šo nolādēto vīru saņemt gūstā dzīvu. Tad kāds trāķiešu jātnieks metās viņam virsū un nocirta roku pie pleca, bet Gorgijs aizbēga uz Marisu. 36 Bet tie, kas cīnījās kopā ar Esdrinu, ilgstošā cīņā sāka pagurt. Tad Jūda, piesaukdams Kungu, lūdza būt viņiem par sabiedroto un kara priekšvadoni. 37 Savā tēvu valodā skaļi saukdams un skandēdams slavas dziesmas, viņš negaidīti izrāvās strauji uz priekšu un metās pret tiem, kas bija kopā ar Gorgiju, un piespieda viņus bēgt.
Kritušo apbedīšana
38 Tad ar visu karaspēku viņš devās uz Odollamas pilsētu. Tā kā bija pienākusi septītā diena, viņi pēc paražas tur šķīstījās un svinēja sabatu. 39 Nākamajā dienā Jūdas karavīri gāja uzlasīt kritušos un apglabāt tēvu kapos pie viņu tuviniekiem – kā tas viņiem bija parasts. 40 Pie katra kritušā zem hitona viņi atrada Jamnijas elku dieviem veltītas svētlietas, ko jūdiem aizliedz likums. Visiem tūlīt kļuva skaidrs, ka šī iemesla dēļ viņi bija krituši. 41 Visi slavēja Kungu, taisnīgo Soģi, kas visu apslēpto dara atklātu. 42 Tad viņi pievērsās lūgšanām un lūdza, lai visa apgrēcība tiktu dzēsta. Bet krietnais Jūda aicināja ļaudis sargāties, lai nekristu grēkā, kad viņi paši savām acīm redzējuši, kas bija noticis kritušo grēka dēļ. 43 Savācis no vīriem divus tūkstošus sudraba drahmu, viņš tās nosūtīja uz Jeruzālemi, lai par grēku tiktu pienests upuris; tā darīdams, viņš rīkojās cēli, tādēļ ka domāja par augšāmcelšanos. 44 Jo, ja viņam nebūtu bijusi cerība uz kritušo augšāmcelšanos, tad lieki un bezjēdzīgi būtu bijis lūgties par kritušajiem. 45 Tātad viņš ņēma vērā, ka tos, kas dievbijīgi aizmieg mūža miegā, sagaida skaists iepriecinājums – tā bija svēta un dievbijīga doma. Tādēļ viņš gādāja apžēlošanas upuri par kritušajiem – lai viņi tiek vaļā no grēka.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.