Ievads
1 Tas notika, kad Aleksandrs Maķedonietis, Filipa dēls, kas izgāja no kitiešu zemes, sakāva persiešu un mēdiešu ķēniņu Dāriju un sāka valdīt viņa vietā pēc tam, kad viņš jau bija kļuvis par Hellādas ķēniņu. 2 Viņš sāka daudzus karus, iekaroja daudzus cietokšņus un nokāva zemes ķēniņus. 3 Viņš nonāca līdz pat zemes galam un aplaupīja daudzas tautas; visa zeme tapa klusa viņa priekšā. Tā viņš tika paaugstināts, un viņa sirds kļuva lepna. 4 Viņš sapulcināja varenu karaspēku un valdīja pār pagānu zemēm un valdniekiem, tā ka tie maksāja viņam nodevas. 5 Un pēc visa tā viņš gūlās slimības gultā un, sajutis, ka viņam drīz jāmirst, 6 sasauca savus visgodājamākos palīgus, kas bija uzauguši kopā ar viņu no agras jaunības, un sadalīja viņiem savu valsti, vēl dzīvs būdams. 7 Pēc divpadsmit gadu valdīšanas Aleksandrs nomira 8 un sāka valdīt viņa palīgi katrs savā vietā. 9 Tie pēc viņa nāves uzlika ķēniņu kroni, tāpat arī viņu dēli pēc viņiem ilgus gadus, un tie vairoja ļaunumu virs zemes. 10 No tiem riesās grēcīga sakne Antiohs Epifans, viņš bija ķēniņa Antioha dēls, kas bija kā ķīlnieks Romā. Viņš sāka valdīt grieķu valsts simt trīsdesmit septītajā gadā .
Derība ar citām tautām
11 Tajās dienās Israēlā radās bezdievīgi ļaudis, kas daudzus mudināja, sacīdami: “Iesim un slēgsim derību ar citām tautām, kas mīt mums apkārt, jo, kopš mēs no tām nošķīrāmies, mūs ir piemeklējušas daudzas bēdas.” 12 Un šis vārds bija labs ļaužu acīs. 13 Daži no tautas bija tam gatavi, un viņi devās pie ķēniņa, un tas piešķīra viņiem tiesības rīkoties pēc citu tautu likumiem. 14 Tie ierīkoja Jeruzālemē ģimnāziju pēc citu tautu likumiem, 15 atcēla savā vidū apgraizīšanu, sametās kopā ar cittautiešiem un pārdevās, lai darītu ļaunu.
Antiohs ieņem Ēģipti un Palestīnu
16 Kad šī valsts kļuva Antioham pakļāvīga, viņš nolēma valdīt arī Ēģiptē, lai viņš būtu ķēniņš pār divām valstīm. 17 Viņš iebruka Ēģiptē ar varenu karapulku – ar kararatiem, ziloņiem, jātnieku pulkiem un lielu floti – 18 un sāka karu pret Ptolemaju, Ēģiptes ķēniņu. Bet Ptolemajs grieza muguru viņa vaiga priekšā un metās bēgt, un daudzi krita ievainoti. 19 Tad Antiohs ieņēma Ēģiptes pilsētas un cietokšņus un ieguva laupījumu. 20 Pēc tam kad Antiohs bija sakāvis Ēģipti, viņš simt četrdesmit trešajā gadā griezās atpakaļ un vērsās pret Israēlu un ienāca Jeruzālemē ar varenu karapulku. 21 Viņš augstprātīgi iegāja svētnīcā un paņēma zelta altāri un gaismekli, un visus svētnīcas rīkus: 22 arī upurmaižu galdu, lejamo upuru krūkas, kausus, zelta kvēpināmos traukus, priekškaru, vainagus, zelta izgreznojumu, kas bija tempļa priekšā, un norāva visu. 23 Viņš paņēma sudrabu un zeltu, un dārgos traukus un paņēma arī visus apslēptos dārgumus, ko vien varēja atrast. 24 Un, visu paņēmis, viņš devās atpakaļ uz savu zemi. Viņš daudzus nokāva un runāja augstprātīgas lietas. 25 Tad izcēlās skaļas vaimanas ikvienā vietā Israēlā. 26 Smagi nopūtās vadoņi un vecajie, novārga jaunavas un jaunekļi, un sievu jaukums pārmainījās. 27 Ikviens līgavainis sāka raudu dziesmu, un tā, kas sēdēja kāzu gultā, vaimanāja. 28 Pat zeme nodrebēja par tiem, kas uz tās mīt, un viss Jēkaba nams tērpās kaunā.
29 Pēc diviem gadiem ķēniņš sūtīja kādu savu virsnieku uz Jūdas pilsētām, un viņš ieradās Jeruzālemē ar varenu karapulku. 30 Viņš runāja uz tiem viltīgas miera runas, un tie viņam uzticējās. Tad viņš piepeši uzbruka pilsētai un kāva to varenā triecienā un pazudināja daudz Israēla ļaužu. 31 Viņš ieguva pilsētas laupījumu un nodedzināja to ugunī, nopostīja tās namus un nocietinājumus visapkārt; 32 un viņi sagūstīja sievas un bērnus, un ieguva laupījumā lopus. 33 Tad viņi uzbūvēja ap Dāvida pilsētu varenus un stiprus mūrus ar stipriem torņiem, un tas kļuva viņiem par cietoksni. 34 Viņi izvietoja tur grēcīgus ļaudis, bezdievīgus vīrus, un tie tajā nostiprinājās. 35 Viņi nolika tur ieročus un pārtiku, arī savākto Jeruzālemes laupījumu nolika; tā viņi kļuva par varenu slazdu. 36 Un šis cietoksnis kļuva par pastāvīgu slēpni pret svēto vietu un par ļaunu velnu Israēlam vienmēr. 37 Tad visapkārt svētajai vietai nesodīti lija asinis un sagānīja šo svētnīcu. 38 Un viņu dēļ Jeruzālemes ļaudis bēga, un viņu nami tika par mājokli svešajiem; Jeruzāleme kļuva sveša savai dzimtai, un tās bērni to bēgšus pameta. 39 Tās svētnīca tika pamesta tukša kā tuksnesis, tās svētki vērtās par gaužām raudām, tās sabati – par apkaunojumu un tās slava par nievām. 40 Cik varena bija tās godība, tik izpletās tās negods, un tās augstums vērtās par raudām.
Tempļa apgānīšana
41 Ķēniņš Antiohs uzrakstīja visai valstij, lai tie visi būtu viena tauta 42 un atmestu savus likumus. Visas tautas nolēma pieņemt šo ķēniņa pavēli. 43 Arī daudziem no Israēla patika viņa ticība, un tie upurēja elkiem un sagānīja sabatu. 44 Ķēniņš sūtīja grāmatu ar vēstnešiem uz Jeruzālemi, lai tie dzīvotu pēc likumiem, kas bija sveši šai zemei, 45 un lai tiem neļautu sadedzināmos upurus, kaujamos upurus un upurdāvanas svētnīcā, un lai tie padarītu nesvētus sabatus un svētkus, 46 un lai aptraipītu svētnīcu un svētos. 47 Tāpat arī, lai tie ierīkotu ziedokļus, svētvietas un elku tempļus un lai upurētu cūkas un citus nešķīstus dzīvniekus, 48 lai tie atstātu savus dēlus neapgraizītus, tā ka tie sagānītu savas dvēseles ar visu, kas nešķīsts un nesvēts, 49 un pat aizmirstu bauslību un mainītu visas taisnās tiesas. 50 Bet, ja kāds nerīkosies pēc ķēniņa pavēles, tas tiks nonāvēts. 51 Šos vārdus viņš uzrakstīja visai valstij, viņš arī iecēla uzraugus pār visu tautu un pavēlēja Jūdas pilsētām ikkatrā no tām upurēt. 52 Tad tiem pievienojās daudzi no tautas – ikviens, kurš bija pametis bauslību un darīja ļaunu šajā zemē. 53 Tie lika Israēlam bēgt un slēpties, kur vien tiem bija kāda patvēruma vieta. 54 Un simt četrdesmit piektā gada kislēva mēneša piecpadsmitajā dienā tie ierīkoja izpostīšanas negantību uz altāra; arī visapkārt Jūdas pilsētās tie ierīkoja ziedokļus, 55 un tie kvēpināja namu durvīs un uz ielām. 56 Bauslības grāmatas, kuras tie atrada, viņi saplēsuši sadedzināja ugunī. 57 Un tos, pie kā atrada derības grāmatas vai kas turējās pie bauslības, notiesāja uz nāvi pēc ķēniņa sprieduma. 58 Tā mēnesi pēc mēneša viņi turpināja varmācīgi rīkoties pret tiem, kas tika atrasti Israēlā. 59 Un divdesmit piektajā mēneša dienā tie upurēja uz ziedokļa, kas bija izveidots uz altāra. 60 Tie nonāvēja pēc pavēles sievas, kas bija apgraizījušas savus bērnus, 61 un pakāra zīdaiņus, kas bija atrauti no mātes kakla, arī visus viņu nama ļaudis un visus, kas tos bija apgraizījuši. 62 Tomēr daudzi Israēlā tika stiprināti un sevī apņēmās neēst to, kas nešķīsts, 63 un bija ar mieru labāk mirt nekā aptraipīties ar ēdieniem un padarīt nesvētu svēto derību, un tie mira. 64 Un briesmīgas dusmas nāca pār Israēlu.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
