Tobita lūgšana
1 Pārlieku nobēdājies savā sirdī, es vaidēdams un šņukstēdams raudāju un lūdzu Dievu: 2 “Tu esi taisns, Kungs, un visi tavi darbi ir taisni, un visi tavi ceļi ir žēlsirdība un patiesība, tu tiesā pasauli. 3 Un tagad, Kungs, piemini mani un uzlūko mani, un neesi pārlieku bargs, tiesādams manus grēkus un manu un manu tēvu neapdomību, kad viņi grēkoja tavā priekšā. 4 Es nepaklausīju taviem baušļiem, un tu atdevi mūs par laupījumu gūstniecībai un nāvei, par piedauzību un aprunāšanu, un ķengāšanu pagāniem, starp kuriem tu mūs izklīdināji. 5 Tādēļ tavi daudzie tiesas spriedumi ir taisnīgi, lai tie tiktu izpildīti man par maniem grēkiem, jo es neesmu pildījis tavas pavēles un neesmu staigājis tavā priekšā taisni. 6 Tad nu rīkojies ar mani pēc savas labpatikas un pavēli ņemt manu garu prom no manis, lai es pazūdu no zemes virsas un topu par zemi, tādēļ ka man labāk ir mirt nekā dzīvot, jo esmu dzirdējis melīgus apmelojumus un esmu lielās bēdās. Kungs, pavēli, lai es pazūdu no šī posta, laid man doties, kur mīt Mūžīgais, neaizgriez savu vaigu no manis, Kungs, jo labāk man ir mirt nekā redzēt šo postu manā dzīvē un dzirdēt lamāšanu.”
Dievs uzklausa Tobita lūgšanu par dēmona nodarīto
7 Tajā pašā dienā mēdiešu zemē Ekbatanā Sāra, Raguēla meita, saņēma apvainojumus, ko viņai izteica tēva kalpone, 8 tādēļ ka Sāra bija izdota septiņiem vīriem, un ļaunais dēmons Asmodajs nokāva viņus, pirms viņi bija gulējuši ar viņu, kā precētām sievām pienākas. Kalpone viņai teica: “Tu esi nogalinājusi savus vīrus; redzi, tu esi izdota jau septiņiem vīriem, bet nevienam no tiem tu neskaities sieva. 9 Kādēļ tu mūs sit par saviem vīriem, ka viņi miruši? Ej prom ar viņiem, lai nekad neieraugām tev nedz dēlu, nedz meitu.” 10 Šajā pašā dienā viņa tapa bēdīga savā sirdī un, uzkāpusi sava tēva augšistabā, raudāja un gribēja pakārties. Bet pārdomājusi viņa sacīja: “Lai nepārmet manam tēvam un nesaka viņam: tev ir tikai viena mīļotā meita, un to pašu ļaunums ir nožņaudzis. Tā es savu tēvu vecumdienās aiz bēdām novedīšu nāves valstībā. Labāk būtu, ja es nepakārtos, bet lūgtu Kungu, lai nomirstu un man vairs nebūtu jādzird apvainojumi savā dzīvē.” 11 Tajā pašā brīdī viņa izpleta rokas uz loga pusi un lūgdama sacīja: “Esi slavēts, Dievs, Žēlotāj, un slavēts lai ir tavs vārds mūžam! Lai tevi slavē visi tavi darbi mūžīgi! 12 Un tagad uz tevi vērsts mans vaigs un manas acis uzlūko tevi: 13 pavēli, lai pazūdu no zemes, lai nekad vairs nedzirdu apvainojumus. 14 Tu zini, Kungs, Pavēlniek, ka esmu šķīsta no jebkādas vīra nešķīstības 15 un nav aptraipīts nedz mans vārds, nedz mana tēva vārds manas gūstniecības zemē. Esmu viendzimusī savam tēvam, un viņam nav cita bērna, kas varētu saņemt mantojumu, nedz arī kāds cilts brālis tuvinieks, nedz kāds cits viņa radinieks, ka sevi saglabātu tam par sievu. Jau ir pazudināti septiņi mani vīri, kādēļ lai man būtu vēl jādzīvo? Un, ja tev nav labpatikas mani nogalināt, Kungs, tagad uzklausi manu pārmetumu.” 16 Tajā pašā brīdī tika uzklausīta abu lūgšana Dieva godības priekšā 17 un tika nosūtīts Rafaēls abus dziedināt: Tobitu atbrīvot no viņa acu akluma, lai viņš ar savām acīm ieraudzītu Dieva gaismu, un Sāru, Raguēla meitu, dot Tobijam, Tobita dēlam, par sievu un atbrīvot viņu no ļaunā dēmona Asmodaja, tādēļ ka Tobijam ir tiesības viņu mantot pirmajam no tiem, kas grib viņu ņemt par sievu. Tajā pašā brīdī Tobits atgriezās no pagalma savā mājā un arī Sāra, Raguēla meita, nokāpa zemē no jumtistabas.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
