Antioha IV nāve. Antiohu V ieceļ par ķēniņu
1 Ķēniņš Antiohs, pārstaigādams augšējās zemes, dzirdēja, ka Persijā ir kāda pilsēta Elimaja, kas slavena ar savu bagātību – sudrabu un zeltu, 2 ka tur ir arī ļoti bagāts templis, kurā glabājas zelta bruņucepures, bruņas un ieroči, ko šeit bija atstājis Aleksandrs, Filipa dēls, Maķedonijas ķēniņš, kas pirmais valdīja pār grieķiem. 3 Ķēniņš Antiohs nāca un lūkoja, kā varētu pilsētu ieņemt un izlaupīt, bet nespēja, jo viņa nodomu uzzināja pilsētnieki. 4 Tie cēlās cīņā pret viņu, un viņš bēga un metās projām no turienes lielās bēdās, lai atgrieztos Bābelē. 5 Bet pie viņa, vēl Persijā esot, kāds atnāca ar ziņu, ka karaspēks, kas devies uz Jūdeju, bijis spiests bēgt, 6 ka Lisijs gājis pirmais ar stipru karaspēku, bet viņam nācies bēgt, ka israēlieši ir vairojuši savu pašu un savu ieroču spēku un ieguvuši lielu kara laupījumu no karaspēka, ko tie sakāvuši, 7 ka tie nojaukuši negantību, ko viņš bija uzcēlis virs altāra Jeruzālemē, un ka svētnīcu, kā tas bija iepriekš, un tās pilsētu Bēt-Cūru tie apjozuši ar augstiem vaļņiem. 8 Kad ķēniņš dzirdēja šo vēsti, viņš bija ļoti pārsteigts un satriekts. Aiz bēdām viņš kļuva slims un nokrita savā gultā, jo nebija noticis tā, kā viņš bija iecerējis. 9 Tā tas turpinājās daudzas dienas, jo atkal un atkal pār viņu nāca lielas bēdas, un viņš nosprieda, ka viņam jāmirst. 10 Viņš pasauca visus savus draugus un tiem sacīja: “Miegs ir atņemts manām acīm, un mana sirds ir rūpju sagrauzta, 11 un es sacīju savā sirdī: līdz kādām bēdām esmu nonācis un līdz cik lieliem bēdu viļņiem, kuros es tagad esmu, lai gan esmu bijis krietns un mīlēts savā valdīšanā. 12 Bet tagad es atceros visu ļaunumu, ko esmu darījis Jeruzālemē – es ņēmu visus sudraba un zelta traukus, kas tur bija, un sūtīju izdeldēt Jūdejas iedzīvotājus par neko. 13 Tagad es saprotu, ka tādēļ pār mani ir nācis šis ļaunums, un, redzi, es eju bojā svešā zemē un lielās bēdās.” 14 Tad viņš pasauca Filipu, vienu no saviem draugiem, un iecēla to pār visu savu valsti. 15 Viņš deva tam savu kroni, tērpu un gredzenu, lai tas vadītu viņa dēlu Antiohu un audzinātu viņu par valdnieku. 16 Tad ķēniņš Antiohs simt četrdesmit devītajā gadā turpat nomira. 17 Kad Lisijs uzzināja, ka ķēniņš ir miris, viņš iecēla par ķēniņu ķēniņa dēlu Antiohu, ko bija audzinājis no mazotnes, un deva tam vārdu Eipators.
Uzbrukums cietoksnim un otrā kauja pie Bēt-Cūras
18 Bet pa to laiku tie, kas bija cietoksnī, neļāva Israēlam brīvi piekļūt svētnīcai, allaž darīja tiem daudz ļauna un bija atbalsts cittautiešiem. 19 Tādēļ Jūda nosprieda tos iznīcināt un sapulcināja ļaudis, lai tos aplenktu. 20 Ļaudis sapulcējās vienkopus un aplenca cietoksni simt piecdesmitajā gadā, un Jūda lika uzbūvēt tā aplenkšanai torņus un dažādas ierīces. 21 Bet dažiem aplenktajiem izdevās izbēgt, un tiem pievienojās kādi bezdievji no israēliešiem. 22 Tie devās pie ķēniņa un sacīja: “Cik ilgi tu nespriedīsi tiesu un neatriebsi mūsu brāļus? 23 Mēs labprātīgi kalpojām tavam tēvam, klausījām, ko viņš teica, un sekojām viņa pavēlēm, 24 tādēļ arī mūsu tautas dēli aplenca cietoksni un izturējās pret mums kā svešinieki, vēl vairāk, tie nonāvē tos no mums, kurus tie atrod, un izlaupa mūsu mantu. 25 Un ne tikai pret mums vien viņi izstiepuši savu roku, bet arī pret mūsu zemēm, 26 un redzi, tagad tie ir aplenkuši Jeruzālemes klints cietoksni, lai to ieņemtu; tie ir nostiprinājuši arī svētnīcu un Bēt-Cūru. 27 Ja tu tos neapsteigsi, tie izdarīs vēl vairāk par šo un tu tos vairs nevarēsi savaldīt.” 28 Kad ķēniņš to izdzirda, viņš iedegās dusmās un saaicināja visus savus draugus, karaspēka vadītājus un visus, kam vara. 29 Viņam pievienojās arī algotņi no citām valstīm un jūras salām, 30 viņa karaspēkā bija simt tūkstoši kājnieku, divdesmit tūkstoši jātnieku un trīsdesmit divi ziloņi, kas bija mācīti karam. 31 Pēc tam viņš gāja caur Idūmeju un izvietojās pie Bēt-Cūras un izgatavoja dažādas kara ierīces un karoja daudzas dienas, bet pilsētas aizstāvji pretuzbrukumā sadedzināja tās ar uguni un varonīgi cīnījās. 32 Tad Jūda pameta cietokšņa aplenkšanu un izvietojās Bēt-Zaharijā, iepretim ķēniņa karaspēkam. 33 Arī ķēniņš cēlās rīta agrumā un strauji vadīja karaspēku pa Bēt-Zaharijas ceļu; tur karaspēks sagatavojās kaujai un sāka pūst taures. 34 Tie rādīja ziloņiem sarkano vīnogu un zīdkoku sulu, lai tos sakūdītu uz cīņu. 35 Tad viņi sadalīja dzīvniekus pa karaspēka nodaļām – tiem katram bija klāt tūkstoš vīru, tērpti bruņukreklos, un galvās tiem bija vara bruņucepures, un pie katra dzīvnieka bija norīkoti arī pieci simti izlases jātnieku; 36 tie ik brīdi bija tur, kur bija dzīvnieks, un, ja tie kaut kur gāja, tie gāja ar to kopā un no tā neatstājās. 37 Un vēl uz katra ziloņa bija pa stipram apjumtam koka tornim, kas bija piestiprināts pie tā ar īpašām ierīcēm, un katrā tornī četri vīri, kas uz tā cīnījās, un ziloņa dzinējs indietis. 38 Pārējos jātniekus izvietoja pa malām karaspēka abās pusēs, lai tie padotu ziņu un stiprinātu ierindas spārnus. 39 Kad saule apspīdēja zelta un vara vairogus, no tiem iezaigojās kalni un mirdzēja kā ugunīgi lukturi. 40 Viena daļa ķēniņa karaspēka pārklāja kalnu augstienes, bet citi ielejas; tie tuvojās stingrā un noteiktā ierindā. 41 Un visi, kas dzirdēja lielā pulka balsis un soļu dunu, izbijās, jo šis karaspēks bija ļoti liels un varens. 42 Bet Jūda gāja ar savu karaspēku uzbrukumā, un seši simti vīru no ķēniņa karaspēka krita. 43 Kad Elāzārs, Avarāna dēls, ieraudzīja, ka viens no ziloņiem ir klāts ar ķēnišķām bruņām un bija lielāks par visiem pārējiem dzīvniekiem, viņš iedomājās, ka uz tā ir ķēniņš, 44 un viņš atdeva savu dzīvību, lai glābtu savu tautu un iemantotu savam vārdam mūžīgu slavu, 45 viņš drosmīgi lauzās cauri ienaidnieku ierindai, nonāvēdams pa labi un pa kreisi, un tie pašķīrās viņa priekšā. 46 Tad viņš paskrēja zem ziloņa un iedūra tam vēderā, un to nogalināja, tas nokrita pie zemes pār viņu, un tā viņš tur nomira. 47 Bet, redzēdami ķēniņa ļaužu spēku un viņa karaspēka cīņas sparu, israēlieši izvairījās no tiem.
48 Ķēniņa karaspēks devās pret viņiem augšup uz Jeruzālemi, un ķēniņš izvietoja karaspēku Jūdejā un Ciānas kalnā. 49 Viņš arī noslēdza mieru ar tiem, kas bija Bēt-Cūrā, un tie pameta pilsētu, tādēļ ka viņiem tur nebija pārtikas, lai varētu pilsētā nocietināties, jo zemei bija sabata gads. 50 Bet ķēniņš ieņēma Bēt-Cūru un norīkoja sargus, lai tie to sargātu. 51 Viņš sūtīja karaspēku pret svētnīcu daudzas dienas un izvietoja pie tās aplenkuma torņus, kā arī uguns, akmeņu, bultu un citas metamās ierīces; 52 tad arī jūdi uzcēla metamās ierīces pret viņiem un cīnījās daudzas dienas. 53 Bet tiem noliktavās vairs nepalika nekā, ko ēst, jo bija septītais gads, turklāt tie, kas no cittautiešiem bija paglābušies Jūdejā, bija apēduši atlikušos krājumus. 54 Tā tikai nedaudzi vīri palika svētnīcā, jo bads tos bija pievārējis, un tie izklīda katrs uz savu pusi.
55 Bet tad Lisijs padzirdēja, ka Filips, kuru ķēniņš Antiohs, vēl dzīvs būdams, bija iecēlis par sava dēla Antioha audzinātāju, lai tas audzinātu viņu par valdnieku, 56 ir atgriezies no Persijas un Mīdijas un ka karaspēks, kas bija izgājis kopā ar ķēniņu, ir kopā ar to, un ka tas grib pārņemt savā ziņā valsts lietas. 57 Tādēļ viņš steigšus deva pavēli doties projām un sacīja ķēniņam, karaspēka vadītājiem un pārējiem vīriem: “Mēs ar katru dienu kļūstam vājāki, mums ir maz barības, un vieta, kuru mēs aplencām, ir stipra, turklāt mums jārūpējas arī par valsts lietām. 58 Tādēļ tagad labāk sniegsim roku šiem cilvēkiem un slēgsim mieru ar viņiem un ar visu viņu tautu, 59 un ļausim viņiem dzīvot pēc viņu likumiem, kā tie dzīvojuši iepriekš, to dēļ taču viņi sadusmojās uz mums un darīja visu šo, kad mēs tos atcēlām.” 60 Ķēniņam un karaspēka vadoņiem šis ieteikums labi patika, un viņš sūtīja pie jūdiem vēstnešus ar miera piedāvājumu, un tie to pieņēma. 61 Tad ķēniņš un karaspēka vadoņi tiem zvērēja; pēc šādas vienošanās jūdi izgāja no cietokšņa. 62 Bet ķēniņš, uzkāpis Ciānas kalnā un apskatījis cietoksni, kas uz tā bija, lauza doto zvērestu un pavēlēja nojaukt cietokšņa sienas visapkārt. 63 Tad viņš steigšus cēlās un atgriezās Antiohijā. Tur viņš redzēja, ka Filips valda pār pilsētu, karoja pret viņu un ar varu ieņēma pilsētu.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
