Dāvids atbrīvo Keīlu
1 Dāvidam pastāstīja: “Redzi, filistieši karo pret Keīlu, viņi aplaupa kuļamos klonus.” 2 Dāvids izjautāja Kungu: “Vai man iet? Vai es sakaušu filistiešus?” Kungs teica Dāvidam: “Ej! Tu sakausi filistiešus un izglābsi Keīlu.” 3 Bet Dāvida vīri teica viņam: “Redzi, mums jābaidās pat šeit Jūdā, kā lai vēl ejam uz Keīlu pret filistiešu rindām?” 4 Tad Dāvids vēlreiz izjautāja Kungu, un Kungs viņam atbildēja: “Celies! Dodies lejā uz Keīlu, jo es nododu filistiešus tavā rokā!” 5 Tad Dāvids kopā ar saviem vīriem devās uz Keīlu, uzbruka filistiešiem, aizdzina viņu lopus un kautin sakāva viņus. Tā Dāvids izglāba Keīlas ļaudis.
6 Kad Ebjātārs, Ahīmeleha dēls, atbēga pie Dāvida uz Keīlu, viņam līdzi bija efods. 7 Saulam pastāstīja, ka Dāvids atnācis uz Keīlu, un Sauls teica: “Dievs viņu ievilinājis manās rokās, viņš pats sevi ir sagūstījis, ienākdams pilsētā ar divviru vārtiem un aizšaujamo bultu!” 8 Sauls sasauca visus ļaudis karam, lai kāptu lejā uz Keīlu un ielenktu Dāvidu un viņa vīrus. 9 Bet Dāvids saprata, ka Sauls pret viņu perina ļaunu, un teica priesterim Ebjātāram: “Atnes efodu!”
10 Dāvids teica: “Kungs, Israēla Dievs, tavs kalps it visur dzird sakām, ka Sauls tīko nākt uz Keīlu, lai manis dēļ izpostītu pilsētu. 11 Vai Keīlas kungi nodos mani viņa rokās? Vai Sauls nāks lejā, kā tavs kalps dzirdējis runājam? Kungs, Israēla Dievs, jel atbildi savam kalpam!” Un Kungs teica: “Viņš nāks lejā!” 12 Dāvids jautāja: “Vai Keīlas kungi nodos mani un manus vīrus Saula rokās?” Un Kungs atbildēja: “Nodos!”
13 Tad Dāvids un viņa vīri – kādi seši simti – cēlās, devās prom no Keīlas un klaiņoja apkārt. Kad Saulam pastāstīja, ka Dāvids aizbēdzis no Keīlas, viņš vairs turp nedevās. 14 Dāvids uzturējās nocietinātās vietās tuksnesī, viņš mitinājās kalnos Zīfas tuksnesī, un Sauls viņu visu laiku meklēja, bet Dievs viņu nedeva tam rokā.
Sauls vajā Dāvidu Zīfas tuksnesī
15 Dāvids redzēja, ka Sauls tīko pēc viņa dzīvības. Dāvids bija Horšā, Zīfas tuksnesī. 16 Un Saula dēls Jonatāns cēlās un gāja pie Dāvida uz Horšu un drošināja viņu ar Dieva palīgu. 17 Viņš teica tam: “Nebīsties, jo mana tēva Saula roka tevi nesasniegs. Tu valdīsi pār Israēlu, un es būšu otrs pēc tevis – to zina arī mans tēvs Sauls.” 18 Viņi abi noslēdza derību Kunga priekšā, un Dāvids palika Horšā, bet Jonatāns atgriezās mājās.
19 Zīfieši kāpa augšā uz Gibu pie Saula un teica: “Vai tik tas nav Dāvids, kas slēpjas pie mums Horšā, nocietinātās vietās Hahīlas pakalnā, kas uz dienvidiem no Ješimonas? 20 Nu, ķēniņ, ja gribi nākt lejā, nāc! Mums atliek tikai nodot viņu ķēniņa rokās!” 21 Un Sauls teica: “Esiet Kunga svētīti, ka iežēlojāties par mani! 22 Tagad ejiet un esiet gatavi! Uzziniet un izlūkojiet vietu, kur viņš uzturas un kurš viņu tur ir redzējis, jo man teikts, ka viņš esot ļoti manīgs. 23 Izlūkojiet un uzziniet visas paslēptuves, kur viņš slēpjas, un atgriezieties pie manis ar drošām ziņām – es tad iešu ar jums. Ja vien viņš ir šajā zemē, es viņu sameklēšu starp visiem Jūdas tūkstošiem!”
24 Viņi cēlās un devās uz Zīfu pirms Saula. Bet Dāvids ar saviem vīriem bija Māona tuksnesī uz dienvidiem no Ješimonas. 25 Sauls ar saviem vīriem nāca viņu meklēt, un tas tika pastāstīts Dāvidam. Tad viņš nokāpa no klints un apmetās Māona tuksnesī. Kad Sauls to uzzināja, viņš vajāja Dāvidu Māona tuksnesī. 26 Un Sauls gāja kalnam pa šo pusi, bet Dāvids ar saviem vīriem kalnam pa otru pusi. Dāvids steidza aiziet no Saula, bet Sauls ar saviem vīriem lenca Dāvidu un viņa vīrus, lai tos notvertu. 27 Tad pie Saula nāca vēstnesis un sacīja: “Nāc ātrāk! Zemē iebrukuši filistieši!” 28 Un Sauls pārtrauca vajāt Dāvidu un devās pret filistiešiem. Tāpēc šo vietu sauc Mahlekotas klints.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
