Dāvids ved Dieva šķirstu uz Jeruzālemi
(1L 13:1–141L 15:25–16:3)
1 Dāvids atkal saaicināja visus Israēla karaspēka izlases vīrus – trīsdesmit tūkstošus. 2 Dāvids un visi viņa ļaudis cēlās un gāja uz Baalu Jūdā, lai atnestu Dieva šķirstu, kas tiek saukts viņa vārdā – Pulku Kunga vārdā, kurš mīt starp ķerubiem. 3 Dieva šķirstu jaunos ratos veda no Abīnādāva nama, kas kalnā. Abīnādāva dēli Uza un Ahjo vadīja jaunos ratus 4 un kopā ar Dieva šķirstu izbrauca no Abīnādāva nama, kas kalnā. Ahjo gāja šķirstam pa priekšu. 5 Dāvids un viss Israēla nams gavilēja Kunga priekšā ar visiem koka mūzikas instrumentiem – lirām, arfām, tamburīniem, kastaņetēm un cimbolēm.
6 Kad viņi nonāca līdz Nahona klonam, Uza pasniedzās pie Dieva šķirsta un satvēra to, jo vērši paklupa. 7 Tad Kungs iedegās dusmās pret Uzu, un Dievs viņu tūdaļ sita par viņa kļūmi, un viņš nokrita miris līdzās Dieva šķirstam. 8 Dāvids sadrūma par to, ka Kunga trieciens satrieca Uzu, to vietu viņš nosauca Perec-Uza . Tā to sauc līdz šai dienai. 9 Dāvids bijās Kunga un sacīja: “Kā gan lai Kunga šķirsts nāk pie manis!” 10 Dāvids negribēja vest Kunga šķirstu sev līdzi uz Dāvida pilsētu un novietoja to gatieša Obēd-Edoma namā. 11 Kunga šķirsts palika gatieša Obēd-Edoma namā trīs mēnešus, un Kungs svētīja Obēd-Edomu un visu viņa namu.
12 Kad ķēniņam Dāvidam pastāstīja, ka Kungs Dieva šķirsta dēļ ir svētījis Obēd-Edoma namu un visu, kas tam, Dāvids ar līksmību gāja nest Dieva šķirstu no Obēd-Edoma nama uz Dāvida pilsētu. 13 Kad Kunga šķirsta nesēji bija pagājuši sešus soļus, viņš upurēja vērsi un nobarotu lopu. 14 Dāvids, cik spēka, dejoja Kunga priekšā, viņš bija apjozies ar linu efodu. 15 Dāvids un viss Israēla nams ar prieka saucieniem un tauru skaņām ienesa pilsētā Kunga šķirstu. 16 Kad Kunga šķirsts nonāca Dāvida pilsētā, Saula meita Mīhala bija izliekusies pa logu. Viņa redzēja ķēniņu Dāvidu lēkājam un dejojam Kunga priekšā un sāka to nicināt.
17 Kunga šķirstu atnesa un nolika savā vietā – teltī, ko Dāvids tam bija uzslējis. Dāvids upurēja Kunga priekšā sadedzināmos upurus un miera upurus. 18 Kad Dāvids bija beidzis upurēt sadedzināmos upurus un miera upurus, viņš svētīja tautu Pulku Kunga vārdā. 19 Visam Israēla pulkam, visai tautai – gan vīriem, gan sievām –, Dāvids izdalīja pa maizei, cepumam un vīnogu plācenim. Tad tie devās katrs uz savām mājām.
20 Kad Dāvids pārnāca, lai svētītu savu namu, Saula meita Mīhala iznāca viņam pretī un teica: “Nu gan godājams šodien bija Israēla ķēniņš – izģērbies verdzeņu un vergu priekšā, izģērbies kā tāds salašņa!” 21 Dāvids teica Mīhalai: “Nē, Kunga priekšā, kas mani izredzējis būt pārākam par tavu tēvu un visu viņa namu un iecēlis mani par valdnieku Kunga tautai Israēlam. Un es līksmoju Kunga priekšā! 22 Pat ja es būtu vēl vairāk izmeties un kailāks, šīm verdzenēm, par kurām tu runāji, es būtu godājams!” 23 Un Saula meita Mīhala palika bez bērniem visu mūžu.