Vēlmju un ieceru sabrukums
1 Redzi, posts, ko esmu redzējis zem saules – smagi tas gulstas pār cilvēku: 2 Dievs cilvēkam dod bagātību, mantu un godu, un tam netrūkst it nekā, ko viņš kāro, – bet Dievs neļauj viņam no tā baudīt, un to bauda svešinieks! Tā ir tikai tukšība un ļauna sērga, redzi, tā!
3 Kaut cilvēkam dzimst simts bērnu
un kaut viņš nodzīvo ilgus gadus,
ka mūža dienu bez skaita, –
ja viņš negūst prieku no dzīves jaukuma
un pat netiek apbedīts, kā pienākas,
tad es saku: labāk dzimt nedzīvam nekā tādam!
4 Tukšība ir viņa atnākšana, un tumsā tas aiziet,
un tumsa sedz viņa vārdu,
5 pat sauli viņš nav redzējis un pazinis, –
bet viņš rod vairāk miera nekā tas otrs,
6 kaut tas būtu dzīvojis tūkstoš gadus un otrtik, neredzēdams laba.
Vai tad visi neaiziet uz vienu un to pašu vietu?
7 Cilvēks tik pūlas priekš savas mutes,
bet viņa kāre nav piepildīta!
8 Kas gudrajam tiek vairāk nekā muļķim?
Ko nabagam līdz, ka viņš zina dzīves ceļus?
9 Labāks tas, ko acis redz,
nevis tas, pēc kā dvēsele dzenas, –
tā arī ir tukšība un vēja tvarsts.
10 Viss, kas ir bijis, jau ir vārdā nosaukts! Un visi zina, kas ir cilvēks
un ka viņš nejaudā stāties pret to, kas stiprāks par viņu.
11 Jo vairāk vārdu, jo vairāk tukšības – kas no tā cilvēkam? 12 Kurš zina, kas cilvēkam dzīvē labs – viņa dzīves skaitītās, tukšās dienās, ko viņš aizvada kā ēna? Un kurš var cilvēkam pateikt, kas būs pēc viņa zem saules?
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
