Moābiešu un amoniešu iebrukums
1 Pēc tam Moāba dēli, Āmona dēli un kopā arī meūnieši nāca karot ar Jehošāfātu. 2 Tad ļaudis atnāca pie Jehošāfāta un paziņoja: “Milzīgs pulks nāk pret tevi no jūras otras puses, no Arāmas! Redzi, tie jau ir Hacecon-Tāmārā, kas ir Ēn-Gedī.” 3 Tad Jehošāfāts izbijās un apņēmās iztaujāt Kungu. Viņš visā Jūdā izsludināja gavēni. 4 Jūda tika sapulcināts, lai rastu Kunga palīdzību. Arī no visām Jūdas pilsētām ļaudis sanāca rast Kunga palīdzību.
Jehošāfāta lūgšana un uzvara
5 Jehošāfāts kopā ar Jūdas un Jeruzālemes sapulcētajiem nostājās Kunga namā, jaunā pagalma priekšā, 6 un sacīja: “Kungs, mūsu tēvu Dievs! Vai tu neesi debesu Dievs, kas valdi pār visu tautu valstīm? Tev ir spēks un vara! Nav tāda, kas stāv tev līdzās! 7 Vai tu neesi mūsu Dievs, kas izdzini no šīs zemes tās iemītniekus tavas tautas Israēla priekšā un devi to Ābrahāma dzimumam, kas iemīlējis tevi uz mūžiem! 8 Viņi tur apmetās un cēla svētvietu tavam vārdam, sacīdami: 9 ja mūs ķers ļaunums, sodības zobens, mēris vai bads un mēs nostāsimies šī nama un tavā priekšā, jo tavs vārds mājo šajā namā, un mēs piesauksim tevi savās bēdās, tad tu uzklausi un glāb mūs! 10 Un, redzi, Āmona, Moāba un Seīra kalnu iemītnieki, caur kuru zemi tu neļāvi iet Israēlam, kad tas nāca no Ēģiptes zemes, un tas tiem pagāja garām, tos neiznīcinājis, 11 redzi, tie nāk, lai atmaksātu mums, lai padzītu mūs no tava īpašuma, ko tu mums esi devis mantojumā! 12 Ak, mūsu Dievs! Vai tu tos netiesāsi, jo mums nav spēka pretoties šim milzīgajam pulkam, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko darīt, raugāmies vienīgi uz tevi!”
13 Visi jūdi stāvēja Kunga priekšā, arī viņu bērni, sievas un dēli.
14 Un pār Jahaziēlu, Zeharjahu dēlu, Benājāhu dēlu, Jeiēla dēlu, Matanjas dēlu, levītu no Āsāfa dēliem, šajā sapulcē nāca Kunga Gars! 15 Un viņš sacīja: “Pielūko, Jūda un Jeruzālemes ļaudis, un ķēniņ Jehošāfāt, tā jums saka Kungs: nebīstieties un neesiet izmisuši šī milzīgā pulka dēļ, jo tas nav jūsu, bet Dieva karš! 16 Rīt dodieties pret tiem; redzi, tie nāks augšup pa Cīcas pāreju, un jūs tos sastapsiet ielejas galā pie Jeruēla tuksneša. 17 Šajā kaujā jums nebūs jākaro – tikai jānostājas, jāstāv un jānoraugās, kā Kungs jūs glābj, Jūda un Jeruzāleme! Nebīstieties un nebaiļojieties, rīt dodieties pret tiem, un Kungs būs ar jums!” 18 Tad Jehošāfāts noliecās ar seju līdz zemei, un arī Jeruzālemes iedzīvotāji krita Kunga priekšā un pateicās Kungam. 19 Levīti, kehātiešu dēli un korahiešu dēli nostājās, lai skaļā balsī slavētu Kungu, Israēla Dievu!
20 Viņi cēlās agri no rīta un devās uz Tekoas tuksnesi. Pirms tie devās ceļā, Jehošāfāts nostājās un sacīja: “Klausies, Jūda un Jeruzālemes ļaudis, uzticieties Kungam, savam Dievam, paļaujieties uz viņa praviešiem, tad jums veiksies!” 21 Apspriedies ar ļaudīm, viņš iecēla dziedātājus Kungam un tos, kam jāslavē Kungs svētā pielūgsmē! Tie devās karaspēkam pa priekšu un sauca:
“Pateicieties Kungam,
jo viņa žēlastība ir mūžīga!”
22 Kad viņi sāka priekā gavilēt un slavēt, Kungs izlika slazdus Āmona dēliem, moābiešiem un Seīra kalnu iemītniekiem, kas nāca pret Jūdu, un tie tika iznīdēti. 23 Āmona dēli un moābieši stājās pret Seīra kalnu iemītniekiem, lai tos satriektu un iznīcinātu. Nogalinājuši Seīra kalnu iemītniekus, tie sāka galēt cits citu! 24 Kad jūdi nonāca vietā, no kuras pārredzams tuksnesis, tie ieraudzīja pulku, un, redzi, līķi vien gulēja zemē, neviens nebija paglābies! 25 Tad Jehošāfāts ar saviem ļaudīm devās laupīt, kas laupāms, un viņi tur atrada milzum daudz mantu, drānu un dārglietu. Viņu guvums bija tāds, ka ne panest! Viņi tur palika trīs dienas, jo laupāmā bija ļoti daudz. 26 Ceturtajā dienā viņi sapulcējās Brāhas ielejā, un tur viņi pateicās Kungam. Tādēļ to vietu līdz šai dienai sauc par Brāhas ieleju. 27 Pēc tam visi Jūdas un Jeruzālemes vīri ar Jehošāfātu priekšgalā ar prieku atgriezās Jeruzālemē, jo Kungs tos bija iepriecinājis, sakaudams ienaidniekus. 28 Ar arfām, lirām un taurēm viņi devās uz Jeruzālemi, uz Kunga namu. 29 Pār visām zemes valstīm, kur vien to uzzināja, tagad nāca Dieva šausmas, jo Kungs bija karojis ar Israēla ienaidniekiem! 30 Jehošāfāta valsts vairs netika traucēta – Dievs bija devis mieru visapkārt.
Jehošāfāta valdīšanas beigas
(1Ķēn 22:41–50)31 Jehošāfātam bija trīsdesmit pieci gadi, kad viņš sāka valdīt Jūdā. Viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit piecus gadus. Viņa mātes vārds bija Azūba, Šilhī meita. 32 Viņš staigāja sava tēva Āsas ceļu un nenovērsās no tiem, darīja tikai to, kas tīkams Kungam. 33 Vienīgi augstieņu altārus viņš nenovāca. Ļaužu sirdis nebija pilnīgi nodevušās savu tēvu Dievam.
34 Un pārējie Jehošāfāta darbi no pirmā līdz pēdējam – redzi, tie ir aprakstīti Jehus, Hānānī dēla, stāstos, kurus viņš pierakstījis Israēla ķēniņu grāmatā!
35 Pēc tam Jūdas ķēniņš Jehošāfāts vienojās ar Israēla ķēniņu Ahazjāhu, kurš darīja ļaunu. 36 Viņi vienojās būvēt kuģus, ar kuriem braukt uz Taršīšu. Kuģus viņi būvēja Ecjon-Geberā. 37 Tad Elīezers, Dodāvāhu dēls, no Mārēšas, pravietoja Jehošāfātam: “Tādēļ ka tu vienojies ar Ahazjāhu, Kungs satrieks to, ko tu taisīji!” – kuģi tika sadragāti un nenokļuva Taršīšā!
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
