Šebas dumpis
1 Gadījās, ka tur bija kāds nelietīgs vīrs – benjāminietis Šeba, Bihrī dēls. Tas pūta ragu un sauca:
“Nav mums daļas pie Dāvida,
nedz mantojuma pie Jišaja dēla –
uz savām teltīm, Israēl!”
2 Tad visi israēlieši atkrita no Dāvida un sekoja Šebam, Bihrī dēlam, bet visi Jūdas vīri cieši sekoja ķēniņam no Jardānas līdz pat Jeruzālemei. 3 Atgriezies savā namā Jeruzālemē, ķēniņš Dāvids ņēma tās desmit blakussievas, ko bija atstājis pieskatīt māju, un aizsūtīja tās uz apsargātu namu. Viņš tās uzturēja, bet negāja pie tām, un viņas palika ieslēgtas līdz pat nāves dienai, dzīvodamas kā atraitnes.
4 Ķēniņš teica Amāsam: “Trīs dienu laikā sasauc pie manis Jūdas vīrus un esi klāt arī pats!” 5 Amāsa aizgāja sasaukt Jūdu, bet nokavēja laiku, kas tam bija noteikts. 6 Tad Dāvids teica Abīšajam: “Nu gan Šeba, Bihrī dēls, mums nodarīs vairāk ļauna nekā Abšāloms! Ņem sava kunga kalpus un dzenies tam pakaļ, ka viņš nesasniedz nocietinātās pilsētas un mums neizsprūk.” 7 Viņam līdzi devās Joāba vīri, krētieši un peletieši, un visi spēkavīri. Viņi atstāja Jeruzālemi, lai dzītos pakaļ Šebam, Bihrī dēlam. 8 Kad viņi nonāca pie lielā akmens, kas Gibeonā, Amāsa nāca tiem pretī. Joābs bija kara tērpā, kam pāri uz gurniem apjozta siksna ar zobenu makstī. Kad viņš gāja tam klāt, zobens izkrita. 9 Joābs sacīja Amāsam: “Miers tev, mans brāli!” – un ar labo roku tvēra Amāsu aiz bārdas, lai viņu skūpstītu. 10 Amāsa nesargājās no zobena, kas Joābam rokā, un viņš to iegrūda Amāsam vēderā – iekšas tam izgāzās zemē, un ar to pašu dūrienu tas bija beigts. Tad Joābs un viņa brālis Abīšajs dzinās pakaļ Šebam, Bihrī dēlam. 11 Kāds no Joāba puišiem nostājās līdzās Amāsam un sauca: “Kurš ar Joābu un Dāvidu, lai seko Joābam!” 12 Amāsa gulēja asinīs lielceļa vidū. Kad tas vīrs redzēja, ka ļaudis tur apstājas, viņš novēla Amāsu no lielceļa uz lauka un uzmeta tam virsū drēbes, jo bija pamanījis, ka visi, kas iet garām, tur paliek stāvam. 13 Kad nu Amāsa bija nogrūsts no ceļa, visi gāja tai vietai pāri un, sekojot Joābam, dzinās pakaļ Šebam, Bihrī dēlam.
14 Šeba izgāja cauri visām Israēla ciltīm līdz Ābelai, Bēt-Maahai un bēriešiem – pulcināja tos, un tie viņam sekoja. 15 Tad Joāba pulki nāca un aplenca viņus Ābel-Bēt-Maahā, uzbēra valni pie paša pilsētas mūra un grāva sienu, lai to nogāztu. 16 Te kāda gudra sieva no pilsētas sauca: “Klausieties, klausieties, sakiet jel Joābam: nāc šurp, man ar tevi runāšana!” 17 Viņš pienāca klāt, un tā sieva prasīja: “Tu esi Joābs?” Viņš teica: “Jā.” Tā viņam sacīja: “Klausies, ko tava kalpone sacīs!” Viņš teica: “Es klausos.” 18 Tad šī sacīja: “Runāt tā runāja sendienās: jautājiet padomu Ābelā! – un ar to viss bija izlemts! 19 Mēs – miermīlīgi un uzticami israēlieši, bet tu grasies postīt pilsētu, kas Israēlam kā māte! Kādēļ tu gribi aprīt Kunga mantojumu?”
20 Joābs atbildēja: “Nemūžam, nemūžam! – ne es to rīšu, ne es to postīšu. 21 Pavisam cita lieta – tas vīrs no Efraima kalniem, Šeba, Bihrī dēls!
Viņš pacēlis roku pret ķēniņu, pret Dāvidu! Izdodiet man tikai viņu, un es došos no pilsētas prom!” Tā sieva sacīja Joābam: “Re, pāri mūrim tev nometīs viņa galvu!” 22 Tad tā sieva ar savu gudrību vērsās pie visiem ļaudīm, un viņi nocirta galvu Šebam, Bihrī dēlam, un nometa to Joābam. Viņš pūta ragu, un tie atkāpās no pilsētas un izklīda pa savām teltīm. Joābs atgriezās Jeruzālemē pie ķēniņa.
23 Joābs bija visa Israēla karaspēka virspavēlnieks; Benājāhu, Jehojādas dēls, bija pār krētiešiem un peletiešiem; 24 Adorāms – pār klaušiniekiem; Jehošāfāts, Ahīlūda dēls, bija lietvedis, 25 Ševa – rakstvedis, Cādoks un Ebjātārs – priesteri, 26 un arī jaīrietis Īra bija Dāvida priesteris.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
