Jonatāns iestājas par Dāvidu
1 Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam un visiem saviem kalpiem, ka Dāvids jānonāvē, bet Saula dēlam Jonatānam Dāvids bija ļoti mīļš, 2 un Jonatāns pastāstīja Dāvidam: “Mans tēvs Sauls grib tevi nonāvēt. Tad nu uzmanies rīt no rīta un kaut kur paslēpies. 3 Es iziešu kopā ar tēvu, un mēs apstāsimies uz lauka, kurā tu būsi, un es runāšu ar tēvu par tevi – ja ko manīšu, tev izstāstīšu.”
4 Jonatāns runāja savam tēvam Saulam labu par Dāvidu un sacīja viņam: “Lai ķēniņš neapgrēkojas pret savu kalpu Dāvidu, jo viņš nav grēkojis pret tevi – viss, ko viņš darījis, ir bijis tavā labā. 5 Viņš sažņaudza savu dzīvību saujā un nokāva to filistieti. Kungs izcīnīja varenu uzvaru visam Israēlam – tu pats to redzēji un priecājies! Kāpēc tev apgrēkoties ar nevainīgām asinīm, bez iemesla nonāvējot Dāvidu?” 6 Tad Sauls paklausīja Jonatānu un zvērēja: “Dzīvs Kungs! – Dāvids netiks nonāvēts!” 7 Tad Jonatāns pasauca Dāvidu un viņam to visu izstāstīja. Jonatāns aizveda Dāvidu pie Saula, un viņš palika pie tā kā iepriekš.
Mīhala palīdz Dāvidam izbēgt
8 Atkal bija karš, un Dāvids devās cīnīties ar filistiešiem. Viņš tos pamatīgi sakāva, un tie bēga no viņa. 9 Bet no Kunga pār Saulu bija nācis ļaunais gars. Sauls sēdēja savā namā ar šķēpu rokā, bet Dāvids spēlēja. 10 Sauls mēģināja ar šķēpu piedurt Dāvidu pie sienas, bet viņš parāvās sāņus, un Sauls ietrieca šķēpu sienā. Un Dāvids tonakt bēga un paglābās.
11 Sauls sūtīja uz Dāvida namu vēstnešus, lai viņu uzmanītu un no rīta nonāvētu. Bet Dāvida sieva Mīhala viņam pavēstīja: “Ja tu šonakt neglābsi savu dzīvību, rīt būsi beigts!” 12 Mīhala nolaida Dāvidu pa logu, un viņš steidzās prom un paglābās. 13 Bet Mīhala paņēma mājas dieviņus un nolika gultā, galvgalī nolika kazādas segu un apsedza to ar drēbēm. 14 Kad Sauls sūtīja vēstnešus saņemt Dāvidu, viņa teica: “Viņš ir slims.” 15 Tad Sauls sūtīja vēstnešus apskatīt Dāvidu un teica: “Nesiet viņu pie manis ar visu gultu, lai viņu nonāvējam!” 16 Vēstneši atnāca, un, redzi, gultā mājas dieviņi un galvgalī tam kazādas sega! 17 Sauls nu teica Mīhalai: “Kāpēc tu piekrāpi mani un ļāvi aizbēgt manam ienaidniekam, ka viņš izglābjas?!” Mīhala atbildēja Saulam: “Viņš man teica: laid mani, neliec man tevi nogalināt!”
Dāvids bēg pie Samuēla uz Rāmu
18 Dāvids steidzās glābties un nonāca pie Samuēla Rāmā, un izstāstīja tam visu, ko Sauls viņam nodarījis. Viņi ar Samuēlu gāja un apmetās Najotā. 19 Un Saulam tika stāstīts: “Redzi, Dāvids ir Najotā Rāmā.” 20 Sauls sūtīja vēstnešus saņemt Dāvidu. Kad tie redzēja praviešu pūli pravietojam un Samuēlu stāvam kā viņu vadoni, Dieva Gars nāca pār Saula vēstnešiem, un arī viņi pravietoja. 21 Tas tika pastāstīts Saulam, un viņš sūtīja citus vēstnešus, un arī viņi pravietoja. Un Sauls sūtīja vēstnešus trešo reizi, un arī tie sāka pravietot. 22 Tad viņš pats devās uz Rāmu, nonāca līdz lielajai akai pie Sehū un jautāja: “Kur ir Samuēls un Dāvids?” Un viņam teica: “Redzi, Najotā Rāmā.” 23 Viņš devās turp, uz Najotu Rāmā, un arī pār viņu nāca Dieva Gars. Viņš klīda pravietodams, līdz nonāca Najotā Rāmā. 24 Arī viņš saplēsa savas drēbes, nāca pravietodams pie Samuēla un gulēja kails zemē visu dienu un nakti. Tāpēc saka: “Vai tad arī Sauls ir pravietis?”
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
