1 Kāds Simons, darbodamies pret Oniju, kas bija labs un krietns vīrs un kam toreiz bija piešķirts augstā priestera amats uz mūžu, visādi centās viņu apmelot. Kad Simonam neizdevās pārliecināt tautu nostāties pret Oniju, viņš devās prom kā bēglis, nododams tēvzemi. 2 Kad viņš ieradās pie Apollonija, Sīrijas, Foinīkijas un Kilikijas militārā pārvaldnieka, viņš teica: 3 “Būdams labvēlīgs ķēniņa lietai, es nāku, lai ziņotu, ka Jeruzālemes dārgumu krātuvēs ir daudzi tūkstoši personisko naudas līdzekļu, kuriem nav sakara ar kalpošanu templī, un šī nauda pienākas ķēniņam Seleikam.” 4 To uzzinājis, Apollonijs uzslavēja Simona rūpes par ķēniņu un, aizgājis pie Seleika, pastāstīja par naudas bagātībām. 5 Ieguvis ķēniņa atbalstu, viņš steidzīgi ar smagā bruņojuma karaspēku līdz ar nolādēto Simonu devās pret mūsu dzimto zemi. 6 Ieradies šeit, viņš teica, ka nākot šurp, paklausīdams ķēniņa pavēlei paņemt no dārgumu krātuves personisko naudu. 7 Tauta ar sašutumu uzņēma šos vārdus, jo uzskatīja, ka būtu drausmīgi, ja tie, kas uzticējuši savu naudu templim glabāšanai, to zaudētu. Ikviens centās to aizkavēt, kā varēja. 8 Draudēdams Apollonijs tomēr gāja uz templi. 9 Priesteri kopā ar sievām un bērniem templī lūdza Dievu pasargāt svēto vietu no nonicināšanas. 10 Kad Apollonijs kopā ar bruņotiem karavīriem tomēr devās sagrābt naudu, no debesīm parādījās jātnieki zirgos, spožās bruņās, iedvesdami viņiem lielas bailes un drebēšanu. 11 Puspamirumā nokritis uz ceļiem tajā tempļa vietā, kas visiem bija pieejama, Apollonijs izstiepa rokas pret debesīm un asarām acīs vērsās pie jūdiem, lai tie aizlūdz par viņu un pielabina debesu karaspēku. 12 Viņš atzina, ka ir izdarījis grēka darbu, par ko pelnījis nāvi, bet, ja tiks izglābts, viņš solīja, tad visiem cilvēkiem skandēs slavas dziesmas par svētās vietas svētlaimību. 13 Šo vārdu aizkustināts, augstais priesteris Onija, kaut arī būdams visai piesardzīgs, tomēr aizlūdza par Apolloniju, lai tikai ķēniņš Seleiks neuzskatītu, ka Apollonijs ir nogalināts aiz cilvēku ļaunprātības, nevis pēc Dieva tiesas. 14 Un Apollonijs, neticamā kārtā izglābies, devās prom, lai paziņotu ķēniņam, kas ar viņu bija noticis.
Antioha jūdu vajāšanas
15 Kad ķēniņš Seleiks nomira, viņa vietā varu pārņēma viņa dēls Antiohs Epifans, augstprātīgs un bīstams vīrs. 16 Viņš atcēla Oniju no augstā priestera amata un šajā amatā iecēla Jāsonu, iepriekšējā brāli. 17 Tas bija apsolījis Antioham katru gadu dot trīs tūkstoš seši simti talantus, ja viņš tam piešķirs šo amatu, 18 Antiohs piešķīra viņam augstā priestera un tautas pārvaldītāja amatu. 19 Jāsons tiesāja un pārvaldīja tautu pilnīgi pretēji likumiem. 20 Tika gan iekārtota sportisko treniņu vieta mūsu dzimtās pilsētas akropolē, toties rūpes par templi bija atstātas pilnīgā novārtā. 21 Dieva taisnība sadusmojās par to un panāca, ka pats Antiohs sāka karu pret viņiem. 22 Tajā laikā viņš karoja pret Ēģiptes Ptolemaju. Padzirdējis, ka izplatās baumas par viņa nāvi un ka jeruzālemieši par to ļoti priecājas, viņš steidzīgi pameta Ēģipti un devās karā pret viņiem. 23 Izpostījis jeruzālemiešu zemi, viņš izdeva rīkojumu sodīt ar nāvi ikvienu, kas izrādīsies dzīvojam pēc sentēvu bauslības. 24 Bet, tā kā ar saviem rīkojumiem viņš nekādi nespēja iznīcināt tautas paklausību bauslības labajiem likumiem un redzēja, ka visi viņa draudi un sodi ir bez spēka, – 25 pat tiktāl, ka arī sievietes lika apgraizīt savus bērnus, lai gan jau iepriekš zināja, ka par to viņas tiks nomestas no klints ar visiem bērniem, – 26 un ka pret visiem viņa noteikumiem tauta izturējās ar nicinājumu, viņš pats mēģināja ikvienu no tautas ar spīdzināšanām piespiest ēst nešķīstu barību un zvērēt atteikšanos no jūdu ticības.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
