Tobija tēvs un māte bažījas par dēla prombūtni
1 No dienas dienā Tobits skaitīja, cik dienas pavadītas ceļojumā un kad ir jāatgriežas, un, kad dienu skaits bija piepildījies, bet dēls vēl nebija pārnācis, 2 viņš sacīja: “Vai viņš ceļā ir aizkavēts? Vai varbūt Gabaēls ir miris un neviens viņam nevar atdot sudrabu?” 3 Un viņš sāka bēdāties. 4 Viņa sieva Anna sacīja: “Mūsu dēls ir pagalam un nav vairs starp dzīvajiem,” un sāka raudāt un liet asaras par savu dēlu, sacīdama: 5 “Vai, manu dēliņ, kas esi manu acu gaisma, ka laidu tevi doties ceļā.” 6 Tad Tobits teica viņai: “Apklusti, ne vārda vairs, sieva, viņam viss ir labi, viņiem, iespējams, ir radušies kavēkļi, bet cilvēks, kas ceļo ar viņu, ir uzticams un viens no mūsu cilts brāļiem, nebēdā par viņu, sieva, viņš vēl pārradīsies.” 7 Bet viņa atbildēja: “Klusē un nemaldini mani ar savām runām, mans puisītis ir pagalam,” – un katru dienu viņa izgāja lūkoties uz ceļu, pa kuru dēls bija aizgājis, un neklausīja neviena, bet, kad norietēja saule, mājās pārnākusi, raudāja un lēja asaras visu nakti un nevarēja atrast miega.
Tobijs un Sāra dodas mājup
8 Kad bija pagājušas četrpadsmit kāzu dienas, ko Raguēls bija zvērējis rīkot savai meitai, pie viņa ienāca Tobijs un sacīja: “Sūti mani prom, jo es zinu, ka mans tēvs un mana māte vairs necer, ka mani ieraudzīs, un tagad es ar godu tevi lūdzu, tēvs, lai tu mani sūti prom un es varu doties pie sava tēva; es jau tev stāstīju, kā es viņu atstāju.” 9 Tad Raguēls sacīja Tobijam: “Paliec, dēls, paliec pie manis, un es nosūtīšu vēstnešus pie tava tēva Tobita, un tie par tevi pavēstīs viņam.” Bet Tobijs viņam sacīja: “Nekādā ziņā, pie goda lūdzu, ka tu sūtītu mani prom no šejienes pie mana tēva.” 10 Un Raguēls cēlās un atdeva Tobijam viņa sievu Sāru un pusi no visas savas mantas, kalpus un kalpones, vēršus un avis, ēzeļus un kamieļus, drēbes un sudrabu, un rīkus. 11 Un Raguēls sveikus viņus aizsūtīja un atsveicinājās, sacīdams: “Lai tev labi klājas, dēls, sveiks aizej, lai debesu Kungs dod jums un tavai sievai Sārai sekmīgu ceļu, un, pirms nomirstu, kaut es vēl ieraudzītu jūsu bērnus.” 12 Un viņš sacīja Sārai, savai meitai: “Dodies pie sava vīratēva, jo no šā laika viņi būs tavi vecāki kā tie, kas tevi dzemdinājuši, ej ar mieru, meit, kaut labas ziņas man nāktos dzirdēt par tevi, kamēr dzīvoju.” Un apskāvis viņš atlaida tos. 13 Un Edna sacīja: “Tobij, dēls un mīļotais brāli, kaut Kungs tevi veiksmīgi pārvestu mājās un kaut es, vēl dzīva būdama, ieraudzītu tavus un manas meitas Sāras bērnus, pirms man ir jāmirst. Kunga priekšā es uzticu tev savu meitu glabāšanā, neapbēdini viņu nekad savā dzīvē. Dēls, ej ar mieru, no šī brīža es esmu tava māte un Sāra – tava māsa, lai visiem mums labi klājas mūsu dzīvē,” un viņa, abus noskūpstījusi, sveikus nosūtīja. 14 Un aizgāja Tobijs no Raguēla sveiks un priecīgs un pateikdamies debesu un zemes Kungam, visu Ķēniņam, ka tas ir devis viņam labu ceļa veiksmi. Un viņš tam teica: “Kungs man ir pavēlējis viņus godāt visas manas mūža dienas.”
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
