Judītes pateicības dziesma
1 Un Judīte dziedāja:
“Sāciet dziesmu manam Dievam uz timpāniem,
skandiniet Kungam uz cimbolēm,
dainojiet viņam uz kokles,
cildiniet un daudziniet viņa vārdu,
2 jo Dievs satriec naidniekus, Kungs dara:
par savu cietoksni ļaužu vidū
viņš izrāva mani no vajātāju rokas.
3 Nāca asīrietis no kalniem ziemeļos,
nāca sava spēka miriādēs,
to daudzums aizsprostoja upes,
un viņu zirgi apklāja pakalnus.
4 Viņš lielījās maniem kalniem pielaist uguni
un manus jaunekļus nokaut ar zobenu,
manus zīdaiņus nomest sabradāt,
manus bērnus atdot verdzībā,
manas jaunavas sagrābt par laupījumu.
5 Bet Kungs, Visuvaldītājs, atmeta viņus
ar sievietes roku.
6 Nedz jaunekļi pārspēja viņu spēku,
nedz milži to satrieca,
nedz augumā lieli giganti pakļāva,
bet Judīte, Merārī meita,
ar sava vaiga skaistumu pazudināja;
7 kad viņa novilka atraitnes tērpu,
Israēla cietēju paaugstināšanai
iezieda savu vaigu ar mirrēm
8 un savija matos lentes,
un tērpās linā, lai viņu valdzinātu;
9 tās sandale viņa acis satvēra,
tās skaistums viņa sirdi sagūstīja,
un zobens izgāja caur viņa kaklu.
10 No viņas pārgalvības persieši notrīsēja,
un mēdieši pārbijās no viņas drosmes,
11 tad mani pazemotie iegavilējās,
lai arī nobaidīti un šausmu pārņemti,
mani vājie, viņi pacēla savu balsi,
tā ka naidnieks bēga,
12 jaunu sievu dēli caurdūra viņus
un kā bēgošus vergus savainoja,
pazudināja ar mana Kunga cirtieniem.
13 Es dziedāšu savam Dievam jaunu dziesmu:
Kungs, tu esi liels un dižens,
spēkā apbrīnojams un neuzvarams.
14 Tev visa tava radība kalpos,
jo tu teici, un tā notika,
tu sūtīji savu Garu, un tas uzcēla,
un nav neviena, kas stātos pretī tavai balsij.
15 Kalni ar ūdeņiem no pamatiem izkustēsies,
un klintis tavā priekšā kusīs kā vasks,
bet tiem, kas tevis bīstas,
tiem esi tu žēlīgs.
16 Ik kaujamais upuris par mazu
tavas nāss kairināšanai,
un ik taukums par niecīgu
dedzināmam upurim,
bet kas tevis, Kungs, bīstas,
ir liels tev vienmēr.
17 Vai! tautām, kas saceļas pret manu tautu!
Kungs, Visuvaldītājs, atriebs tiem
tiesas dienā,
ugunij un tārpiem nodos viņu miesas,
no sāpēm viņi vaimanās uz mūžu.”
Jeruzālemē svin uzvaru
18 Kad viņi nonāca Jeruzālemē, tie pielūdza Dievu, un, kad tauta bija šķīstījusies, viņi upurēja savu dedzināmo upuri un pienesa savus labprātīgos upurus un dāvanas. 19 Tad Judīte nolika visus Holoferna rīkus, ko tauta viņai atdeva, un aizkaru, ko pati paņēma no viņa telts, Dievam par pieminekli. 20 Trīs mēnešus tauta līksmojās Jeruzālemē svētnīcas priekšā, un Judīte bija ar viņiem visu šo laiku.
Judīte atgriežas savā īpašumā
21 Bet pēc šīm dienām katrs atgriezās savā tiesā un Judīte devās uz Betuliju un palika savā īpašumā, un savās dienās viņa bija visas zemes gods. 22 Daudzi alka pēc viņas, bet viņa neatzina neviena vīra visas savas mūža dienas, kopš viņas vīrs Manase bija miris un pievienojies savai tautai. 23 Viņa kļuva jo diženāka novecojot, līdz bija simt piecus gadus veca sava vīra namā, un viņa atlaida savu kalponi brīvībā. Viņa nomira Betulijā, un viņu apglabāja viņas vīra Manases kapa alā. 24 Israēla nams apraudāja viņu septiņas dienas. Savu mantu pirms miršanas viņa bija sadalījusi visiem sava vīra Manases un savas cilts tuviniekiem. 25 Un neviens neapdraudēja israēliešus Judītes dienās un vēl daudzas dienas pēc tam, kad viņa nomira.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
