Dēmētrija II sagūstīšana
1 Simt septiņdesmit otrajā gadā ķēniņš Dēmētrijs sapulcināja savu karaspēku un devās uz Mīdiju, lai dabūtu sev palīdzību karā pret Trifonu. 2 Kad Persijas un Mīdijas ķēniņš Asarks uzzināja, ka Dēmētrijs ir ienācis viņu zemē, viņš nosūtīja vienu sava karaspēka vadītāju, lai tas viņu saņemtu dzīvu. 3 Tas devās un sakāva Dēmētrija karaspēku, sagūstīja viņu pašu un aizveda viņu pie Arsaka, bet tas iemeta viņu cietumā.
4 Un Jūdejā bija miers visās Simona dienās, viņš meklēja savas tautas labumu, un tauta priecājās par viņa varu un godību visas viņa dienas. 5 Savai spožajai slavai viņš pievienoja arī to, ka ieņēma Jafu, lai tiem būtu osta, lai būtu pieeja jūras salām. 6 Viņš paplašināja savas tautas robežas un savaldīja visu zemi. 7 Viņš saņēma daudz gūstekņu un valdīja pār Gezeru, Bēt-Cūru un klints cietoksni, viņš izmēza visas nešķīstības no tā, un nebija neviena, kas viņam spētu turēties pretī. 8 Tauta mierā apstrādāja zemi, un zeme deva savu ražu un līdzenumu dārzi savus augļus. 9 Visi vecajie, uz ielām sēdēdami, sprieda par kopīgo labumu, un jaunieši tērpās goda drēbēs un kaujas tērpos. 10 Viņš pilsētas nodrošināja ar pārtikas krājumiem un nostiprināja tās ar kara ierīcēm; viņa slava izskanēja līdz pasaules malām. 11 Viņš panāca mieru virs zemes, un Israēls priecājās ar lielu prieku. 12 Katrs sēdēja zem sava vīnakoka un zem sava vīģes koka, un nebija neviena, kas tiem uzdzītu bailes. 13 Nebija vairs neviena, kas pret tiem karotu, un ķēniņi tika satriekti tajās dienās. 14 Viņš stiprināja visus savas tautas zemos ļaudis, viņš dzinās pēc bauslības un izdeldēja visus bauslības pārkāpējus un netiklos. 15 Viņš svētnīcu izgreznoja ar godību un vairoja tās piederumu skaitu.
Vienošanās starp Romu un Spartu
16 Romā un Spartā uzzināja, ka Jonatāns ir miris, un ļoti bēdājās. 17 Un, kad tie uzzināja, ka Simons, viņa brālis, ir kļuvis par augsto priesteri viņa vietā un ir pakļāvis zemi un pilsētas tajā, 18 tie rakstīja viņam uz vara plāksnēm par draudzības un kara savienības atjaunošanu, ko tie bija noslēguši ar Jūdu un Jonatānu, viņa brāļiem. 19 Vēstules tika nolasītas visas sapulces priekšā Jeruzālemē. 20 Šis ir tās vēstules noraksts, ko rakstīja spartieši:
“Spartiešu vadoņi un pilsēta sūta sveicienus augstajam priesterim Simonam, tautas vecajiem, priesteriem un visai pārējai jūdu tautai, mūsu brāļiem! 21 Sūtņi, ko jūs atsūtījāt pie mūsu tautas, mums izstāstīja par jūsu godu un spožo slavu, un mēs priecājāmies par viņu ierašanos. 22 Viņu vēstījumu mūsu tautas sapulcē mēs pierakstījām šādi: “Mēs, Israēla tautas sūtņi – Nūmēnijs, Antioha dēls, un Antipatrs, Jasona dēls, – esam ieradušies, lai atjaunotu ar jums draudzības līgumu.” 23 Un tauta ļoti labprāt un ar pienācīgu godu uzņēma šos vīrus un pierakstīja par piemiņu spartiešu tautai viņu sacītos vārdus rakstu rullī, kas tika lasīts priekšā tautai, bet šī pieraksta noraksts tika nodots augstajam priesterim Simonam.”
24 Pēc tam Simons sūtīja Nūmēniju uz Romu ar lielu zelta vairogu, kas svēra tūkstoš minas, lai noslēgtu ar viņiem kara savienību.
Simonu ieceļ par augsto priesteri, karavadoni un tautas vadoni
25 Kad jūdu tauta dzirdēja šo vārdu, tie sacīja: “Kā lai mēs pateicamies Simonam un viņa dēliem? 26 Viņš, viņa dēli un tēva nams ir nostiprinājušies, viņš ir uzvarējis Israēla ienaidniekus un izcīnījis brīvību.” To visu viņi uzrakstīja uz vara plāksnēm un piestiprināja pie akmens staba Ciānas kalnā. 27 Un šis ir noraksts no tā uzraksta:
“Simt septiņdesmit otrā gada elūla mēneša astoņpadsmitajā dienā, augstā priestera Simona trešajā gadā, 28 Asarmēlā lielajā priesteru, tautas un tautas vadītāju un zemes vecajo sapulcē mums darīja zināmu: 29 tā kā šajā zemē ir notikuši daudzi kari, Simons, Matatija dēls un priesteris no Joariba dzimtas, un viņa brāļi ir sevi pakļāvuši briesmām un stājušies pretī savas tautas ienaidniekiem, lai svētnīca un bauslība tiktu pasargāta; un viņš darīja lielu godu savai tautai. 30 Jonatāns apvienoja savu tautu un kļuva tiem par augsto priesteri; un viņš tika piepulcināts tēviem. 31 Bet, kad ienaidnieki nolēma ielauzties viņu zemē un izstiept rokas pret viņu svētumiem, 32 tad cēlās Simons un karoja par savu tautu, un iztērēja daudz savu paša līdzekļu, apbruņodams vīrus savas tautas karaspēkam un gādājot viņiem iztiku. 33 Viņš nostiprināja Jūdejas pilsētas un Bēt-Cūru pie Jūdejas robežas, kur iepriekš bija iebrucēju atbalsta vieta, un izvietoja tur Jūdejas vīru karaspēku. 34 Viņš nostiprināja arī piejūras pilsētu Jafu un Gezeru pie Azotas robežām, kurā iepriekš mitinājās iekarotāji, un nometināja tanī jūdus, apgādādams viņus ar visu to, kas nepieciešams tās pienācīgai aprīkošanai. 35 Un tauta redzēja Simona uzticību un godību, ko viņš centās sagādāt savai tautai, un iecēla viņu par vadoni visiem un augsto priesteri, jo viņš centās to visu piepildīt taisnīgumā un uzticībā, ko viņš saglabāja pret savu tautu, visādi cenzdamies to paaugstināt. 36 Viņa valdīšanas dienās un ar viņa rokām labi izdevās izdeldēt citas tautas no viņu zemes, kā arī tos, kas bija Dāvida pilsētā Jeruzālemē; tie bija cēluši sev klints cietoksni, no kura tie sagānīja zemi visapkārt svētnīcai un nodarīja lielu postu tās šķīstībai. 37 Viņš izvietoja klints cietoksnī jūdu vīrus, nocietināja to, lai zemei un pilsētai būtu drošība, viņš uzcēla augstākus Jeruzālemes mūrus. 38 Tādēļ ķēniņš Dēmētrijs viņu iecēla augstā priestera amatā 39 un drauga kārtā, un augstā godā. 40 Viņš dzirdēja, ka romieši ir pasludinājuši jūdus par draugiem, sabiedrotajiem un brāļiem un ar pienācīgu godu pieņēmuši Simona vēstnešus. 41 Tāpat arī to, ka visi jūdi un priesteri labprāt atzina Simonu un viņa pēcnācējus par vadoni un augsto priesteri uz mūžiem, līdz celsies patiesais Pravietis, 42 un ka viņš būtu tiem par karavadoni un rūpētos par svētnīcu, ka viņš ieceltu ļaudis, kas vadītu darbus svētnīcā un valstī, pie bruņojuma un nocietinājumiem. 43 Ka arī viņš pats rūpētos par svētnīcu un visi klausītu viņu, ka visi valsts papīri tiktu rakstīti viņa vārdā un viņš tērptos purpurā un zeltā. 44 Ka nevienam no tautas un priesteriem nav atļauts atcelt viņa pavēles vai runāt pret viņa vārdiem, sasaukt bez viņa valsts sapulci un valkāt purpura drēbes un zelta jostu. 45 Bet tas, kurš darīs pret šo lēmumu vai atcels kaut ko no tā, būs pelnījis sodu.” 46 Tā tautai labpatika pakļauties Simonam un darīt pēc šiem vārdiem, 47 bet Simons tos pieņēma un labprāt piekrita būt par augsto priesteri, karavadoni, jūdu tautas un priesteru vadītāju un valdīt pār visiem. 48 Šo rakstu pavēlēja uzrakstīt uz vara plāksnēm un izlikt svētnīcas pagalmos redzamā vietā, 49 bet norakstu no tā noglabāja mantnīcā Simonam un viņa dēliem.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
