Aleksandrs Epifans ieceļ Jonatānu par augsto priesteri
1 Simt sešdesmitajā gadā Aleksandrs Epifans, Antioha dēls, nāca un ieņēma Ptolemaīdu, tās iedzīvotāji viņu pieņēma, un viņš sāka tur valdīt. 2 Kad ķēniņš Dēmētrijs to dzirdēja, viņš sapulcināja lielu karaspēku un izgāja viņam pretī uz karu. 3 Viņš arī sūtīja vēstules ar miera vārdiem Jonatānam, kurās viņš to augsti slavēja. 4 Viņš sacīja: “Steigsimies noslēgt ar viņu mieru, pirms viņš noslēdz mieru ar Aleksandru pret mums, 5 viņš taču atcerēsies visu ļaunumu, ko mēs esam darījuši viņam, viņa brāļiem un viņa tautai.” 6 Tad ķēniņš deva Jonatānam varu pulcināt karaspēku un to apbruņot, lai tas būtu viņam par sabiedroto, viņš atdeva arī ķīlniekus, kas bija ieslodzīti klints cietoksnī. 7 Un Jonatāns nāca uz Jeruzālemi un izlasīja šīs vēstules vārdus visai tautai un tiem, kas bija klints cietoksnī. 8 Tad tie ļoti izbijās, ka ķēniņš tam bija devis varu pulcināt karaspēku, 9 un atdeva Jonatānam ķīlniekus, bet viņš atdeva tos vecākiem. 10 Jonatāns apmetās uz dzīvi Jeruzālemē un sāka celt un atjaunot pilsētu, 11 viņš arī pavēlēja darbu veicējiem, lai tie ceļ Ciānas kalnam visapkārt sienas no četrstūrainiem akmeņiem, lai tās būtu stiprākas. 12 Tad bēga visi svešzemnieki, kas bija patvērušies nocietinājumos, ko bija uzcēlis Bakhids, 13 tie pameta katrs savu vietu un devās katrs uz savu zemi; 14 tikai Bēt-Cūrā palika kādi, kas bija atmetuši bauslību, jo tiem tur bija kur patverties.
15 Ķēniņam Aleksandram izstāstīja par ķēniņa Dēmētrija solījumiem Jonatānam, viņam pastāstīja arī par kariem, ko viņš bija karojis, par varoņdarbiem, ko viņš ar saviem brāļiem bija veicis, un par tām lielajām grūtībām, ko tie bija panesuši. 16 Tad ķēniņš sacīja: “Tādu vīru kā viņš mēs nekur vairs neatradīsim, darīsim viņu par mūsu draugu un sabiedroto.” 17 Viņš uzrakstīja vēstuli un nosūtīja tam, vēstulē viņš rakstīja:
18 “Ķēniņš Aleksandrs sūta sveicienus savam brālim Jonatānam! 19 Mēs par tevi esam dzirdējuši, ka tu esi vīrs, varens spēkā, un ka esi cienīgs būt par mūsu draugu. 20 Tādēļ mēs tevi šodien ieceļam par tavas tautas augsto priesteri un nosaucam tevi par Ķēniņa Draugu (un viņš nosūtīja tam purpura tērpu un zelta kroni), un tu būsi mūsu pusē un sadraudzībā ar mums.”
21 Tā Jonatāns simt sešdesmitā gada septītajā mēnesī Lieveņu svētkos apvilka augstā priestera tērpu; viņš arī sapulcināja karaspēku un sagādāja daudz ieroču.
Dēmētrija piedāvājums jūdiem; viņa nāve
22 Kad Dēmētrijs to padzirdēja, viņš ļoti noskuma un sacīja: 23 “Ko mēs esam izdarījuši? Aleksandrs ir mūs apsteidzis, noslēgdams draudzību ar jūdiem, lai nostiprinātos. 24 Arī es rakstīšu viņiem iedrošinājuma vārdus, solīšu augstu godu un dāvanas, lai viņi būtu ar mums un mums palīdzētu.” 25 Un viņš aizsūtīja tiem šādu vēstuli:
“Ķēniņš Dēmētrijs sūta sveicienus jūdu tautai! 26 Mēs esam dzirdējuši un priecājamies, ka jūs pildāt ar mums noslēgtos līgumus un uzturat draudzību, un nepieslienaties mūsu ienaidniekiem. 27 Saglabājiet arī tagad mums uzticību, un mēs jums atmaksāsim ar labu to, ko jūs mums labu darāt. 28 Mēs jums dosim arī visādus atvieglojumus un dāvanas, 29 jau tagad es atbrīvoju jūs un visus pārējos jūdus no mesliem, no sāls nodokļa un valsts nodevām; 30 es atceļu arī nodevas par trešo daļu graudaugu un pusi dārza augļu, kas man pienācās, no šīs dienas tās nekad vairs netiks ņemtas no Jūdejas un tai piederošajiem trim apgabaliem Samarijā un Galilejā. 31 Bet Jeruzāleme un tās apkārtne lai ir svēta, un nodevas un desmitā tiesa, ko tā saņem, lai ir brīvas no nodokļiem. 32 Es nododu varu pār Jeruzālemes klints cietoksni augstajam priesterim, ka viņš tajā var izvietot vīrus, kādus pats vēlas, lai tie sargātu to. 33 Tāpat es arī par velti atlaižu brīvībā visus jūdus, kas sagūstīti Jūdejā un visā manā valstī; tāpat tiek atceltas viņu nodevas, arī tās, kas jāmaksā par mājlopiem. 34 Visas svētku dienas, sabati, jaunie mēneši un citas svētku dienas, tāpat arī trīs dienas pirms svētkiem un trīs dienas pēc lai ir brīvdienas un atvaļinājuma dienas visiem jūdiem, kas ir manā ķēniņa valstī, 35 un nevienam nebūs tiesības no tiem kaut ko prasīt, nedz tos traucēt nevienas lietas dēļ. 36 Tāpat arī līdz pat trīsdesmit tūkstošiem vīru varēs pierakstīties ķēniņa karaspēkā, un tie varēs saņemt tādu uzturu, kāds ir visam ķēniņa karaspēkam. 37 Un no viņiem tiks ņemti vīri un izvietoti ķēniņa lielajos cietokšņos, bet daži no tiem tiks iecelti valsts atbildīgajos amatos, un viņu priekšnieki lai tiek iecelti no viņu vidus; un lai viņi dzīvo pēc saviem likumiem, kā ķēniņš to ir pavēlējis Jūdejas zemē. 38 Tāpat arī tie trīs Samarijas apgabali, kas pievienoti Jūdejai, lai arī turpmāk paliek pievienoti Jūdejai, tā lai tie būtu zem viena valdītāja un nevis zem kādas citas varas, bet tikai zem augstā priestera varas. 39 Ptolemaīdu un tai piederošos apgabalus es dāvinu Jeruzālemes svētnīcai, lai varētu segt svētnīcas izdevumus. 40 Es došu arī katru gadu piecpadsmit tūkstošus sudraba šekeļu no tiem ķēniņa ienākumiem, kas nāk no man piederošajām vietām. 41 Arī visus pārējos maksājumus, ko nodevu ievācēji nav izmaksājuši iepriekšējos gados, lai no šī brīža nodod tempļa darbiem. 42 Un vēl tiek atcelts arī tas piectūkstoš šekeļu nodoklis, ko mani nodevu ievācēji ik gadus ieņēma no kalpošanas svētnīcā, tādēļ ka tie pienākas priesteriem, kas tur kalpo. 43 Un visi, kas bēgs uz Jeruzālemes svētnīcu vai Jeruzālemes robežām, tādēļ ka tie būtu ko parādā ķēniņam vai kādas citas lietas dēļ, lai ir brīvi līdz ar visu, kas tiem ķēniņa valstī pieder. 44 Tāpat arī līdzekļi, kas nepieciešami, lai celtu un atjaunotu svētnīcu, tiks piešķirti no ķēniņa krājumiem. 45 Arī līdzekļi, kas nepieciešami, lai uzceltu Jeruzālemes sienas un tās visapkārt nocietinātu, tiks doti no ķēniņa krājumiem; tāpat, lai uzceltu sienas Jūdejā.”
46 Kad Jonatāns un tauta dzirdēja šos vārdus, viņi tiem neticēja un tos nepieņēma, jo atcerējās lielo ļaunumu, ko Dēmētrijs bija darījis Israēlam, to ļoti apspiezdams. 47 Un viņi ar labprātību pieņēma Aleksandra piedāvājumu, jo viņš pirmais bija piedāvājis mieru, un tie karoja kopā ar viņu visas dienas.
48 Tad ķēniņš Aleksandrs sapulcināja lielu karaspēku un izvietojās iepretim Dēmētrijam. 49 Abi ķēniņi sāka kauju, un Dēmētrija karaspēks bēga, bet Aleksandrs to vajāja un uzvarēja tos. 50 Sīva cīņa turpinājās līdz pat saules rietam, un Dēmētrijs tanī dienā krita.
Aleksandra attiecības ar Ēģipti un Jūdeju
51 Tad Aleksandrs sūtīja pie Ēģiptes ķēniņa Ptolemaja vēstnešus, kas tam nodeva šādus viņa vārdus:
52 “Es esmu atgriezies savā valstī, esmu sēdies sava tēva tronī un pārņēmis varu, esmu satriecis Dēmētriju un pārņēmis savā varā mūsu zemes, 53 es esmu karojis ar viņu, un mēs esam satriekuši viņu un viņa karaspēku un esam sēdušies viņa valstības tronī. 54 Slēgsim tagad mēs savā starpā draudzību – dod man savu meitu par sievu, tad es būšu tev par znotu un došu tev dāvanas, kas ir viņas cienīgas.”
55 Ķēniņš Ptolemajs viņam atbildēja: “Laimīga tā diena, kurā tu atgriezies savā tēvu zemē un sēdies savas valstības tronī, 56 un es darīšu tev tagad tā, kā tu man esi rakstījis, bet tu nāc man pretī uz Ptolemaīdu, lai mēs redzētu viens otru un kļūtu radinieki, kā tu to esi sacījis.”
57 Tad Ptolemajs izgāja no Ēģiptes, viņš pats un viņa meita, un simt sešdesmit otrajā gadā nonāca Ptolemaīdā. 58 Tur viņš satikās ar ķēniņu Aleksandru, un viņš deva tam savu meitu Kleopatru par sievu, sarīkodams tai Ptolemaīdā kāzas ar lielu godu, kā tas ķēniņiem pieklājas. 59 Ķēniņš Aleksandrs rakstīja vēstuli arī Jonatānam, lai viņš nāktu ar to satikties. 60 Un Jonatāns devās ar lielu godību uz Ptolemaīdu, satika tur abus ķēniņus un deva viņiem un viņu draugiem sudrabu un zeltu un bagātīgas dāvanas, un Jonatāns guva vēlību viņu priekšā. 61 Tad pret viņu sapulcējās kādi Israēla ļaunprāši, bezdievīgi vīri, lai viņu apsūdzētu, bet ķēniņš nepieņēma šo viņu apsūdzību. 62 Un ķēniņš pavēlēja noģērbt Jonatānam viņa paša drēbes un ietērpt viņu purpurā, un tas tika izdarīts. 63 Ķēniņš viņu nosēdināja sev blakus un sacīja saviem virsniekiem: “Izejiet kopā ar viņu cauri visai pilsētai un izsludiniet, ka neviens nedrīkst viņu ne par ko apsūdzēt, nedz viņu apgrūtināt kādas lietas dēļ.” 64 Un notika, kad viņa apsūdzētāji redzēja viņa godību, dzirdēja šo pasludinājumu un redzēja viņu pašu purpurā tērptu, tie visi aizbēga. 65 Bet ķēniņš viņu pagodināja, ierakstīja viņu pie pirmajiem draugiem un iecēla viņu par karavadoni un apgabala pārvaldnieku. 66 Tad Jonatāns devās atpakaļ uz Jeruzālemi ar mieru un līksmību.
Jonatāna uzvara
67 Bet simt piecdesmit sestajā gadā no Krētas uz savu tēvu zemi atnāca Dēmētrija dēls Dēmētrijs. 68 Kad ķēniņš Aleksandrs to izdzirdēja, viņš ļoti noskuma un devās atpakaļ uz Antiohiju. 69 Tad Dēmētrijs iecēla Apolloniju par valdītāju Lejassīrijā; tas sapulcināja lielu karaspēku un izvietojās pie Jamnijas un sūtīja pie augstā priestera Jonatāna, sacīdams:
70 “Tu viens pats paaugstinies pār mums, bet es tevis dēļ esmu palicis par apsmieklu un apkaunojumu. Kādēļ tu izrādi savu varu kalnainajos apgabalos? 71 Ja tu paļaujies uz savu karaspēku, tad nokāp tagad pie mums līdzenumā un izšķirsim lietas savā starpā, jo kopā ar mani ir karaspēks no pilsētām. 72 Jautā un mācies, kas esmu es un citi, kas man palīdz, un tev sacīs, ka jūs nevarēsiet pastāvēt mūsu priekšā, jo tavi tēvi divas reizes ir bijuši spiesti savā zemē mūsu priekšā bēgt. 73 Arī tagad tu nevarēsi pretoties šādiem jātniekiem un šādam karaspēkam līdzenumā, kur nav nedz akmeņu, nedz oļu, nedz vietas, kurp bēgt.”
74 Kad Jonatāns izdzirda Apollonija vārdus, viņš iesvilās dusmās, izvēlējās desmit tūkstošus vīru un izgāja no Jeruzālemes; palīgā nāca un viņam pievienojās arī viņa brālis Simons. 75 Viņš izvietoja savu karaspēku pie Jafas, bet tie, kas bija pilsētā, ieslēdzās, jo Jafā bija Apollonija norīkotā sardze; tad viņš uzbruka pilsētai. 76 Pilsētnieki nobijušies atvēra pilsētas vārtus, un Jonatāns ieguva Jafu savā varā. 77 Kad Apollonijs to dzirdēja, viņš ņēma līdzi trīs tūkstošus jātnieku un lielu daudzumu kājnieku un devās Azotas virzienā, lai it kā dotos tai cauri, bet īstenībā viņš gāja pa līdzenumu, jo viņam bija daudz jātnieku un viņš uz tiem paļāvās. 78 Jonatāns dzinās viņam pakaļ, un karaspēki sāka kauju. 79 Apollonijs bija viņa aizmugurē atstājis slēpnī tūkstoš jātnieku, 80 bet Jonatāns uzzināja, ka viņam aiz muguras ir slēpnis. Tad Apollonija karaspēks aplenca viņa ļaudis un apmētāja tos ar šķēpiem no agra rīta līdz pat vakaram, 81 taču ļaudis turējās tiem pretī, kā Jonatāns tiem bija pavēlējis, un uzbrucēju jātnieki un zirgi pagura. 82 Tad Simons ar savu karaspēku brāzās tiem virsū un sāka kauju ar šo karaspēka nodaļu. Tā kā pretinieka jātnieku karaspēks bija pārguris, Simons tos sakāva un piespieda bēgt; 83 un jātnieku karaspēks tika līdzenumā izklīdināts. Tie aizbēga uz Azotu un iegāja sava elku dieva Dagona templī, lai paglābtos. 84 Tad Jonatāns nodedzināja Azotu un tās apkārtnes pilsētas, saņemdams kara laupījumu; viņš nodedzināja arī Dagona templi ar visiem, kas tajā bija sabēguši. 85 Bet to, kas krita no zobena vai gāja bojā ugunī, bija līdz pat astoņiem tūkstošiem vīru. 86 Un Jonatāns cēlās no turienes un izvietojās pie Aškelonas. Tad pilsētas iedzīvotāji, izrādīdami lielu pagodinājumu, iznāca no pilsētas viņam pretī. 87 Pēc tam Jonatāns kopā ar saviem vīriem atgriezās Jeruzālemē ar lielu kara laupījumu. 88 Un notika, kad ķēniņš Aleksandrs to dzirdēja, viņš vēl vairāk pagodināja Jonatānu – 89 viņš nosūtīja tam zelta jostu, ko pēc paraduma dāvāja tikai ķēniņa radiniekiem, un uzdāvināja viņam Akaronu un tās apkārtni par dzimtīpašumu.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
