Uzvara pār Līsiju un Bēt-Cūru
1 Pēc neilga laika Līsijs, ķēniņa aizbildnis un radinieks, un valsts lietu pārzinis, smagi pārdzīvodams notikušo, 2 sapulcināja astoņdesmit tūkstošus vīru un visus jātniekus un devās pret jūdiem ar nodomu viņu pilsētā izmitināt grieķus, 3 no tempļa ievākt naudu, tāpat kā no citu tautu svētvietām, un priestera amatu padarīt par ik gadu pērkamu amatu. 4 Bet viņš nebija ņēmis vērā Dieva spēku, savā prātā paļaudamies uz desmit tūkstošiem kājnieku un tūkstošiem jātnieku, un uz saviem astoņdesmit ziloņiem. 5 Viņš ieradās Jūdejā un, nonācis pavisam tuvu Bēt-Cūrai, kas ir nocietināta vieta piecu stadiju attālumā no Jeruzālemes, to ciešā lokā aplenca. 6 Kad tie, kas bija ar Makabeju, uzzināja, ka viņš ir aplencis šo nocietināto vietu, viņi kopā ar ļaužu pūļiem, vaimanādami un asaras liedami, lūdza Kungu sūtīt viņiem labo eņģeli, kas nestu glābiņu Israēlam. 7 Makabejs pirmais paņēma ieročus un mudināja arī citus doties briesmās līdz ar viņu un palīdzēt brāļiem. Tūlīt pat viņi visi dedzīgi traucās cīņā. 8 Kad viņi jau bija pie pašas Jeruzālemes, viņiem kā vadonis parādījās jātnieks baltās drēbēs un vizošās zelta bruņās. 9 Visi kopā viņi pateicās žēlīgajam Dievam un sajutās stipri savā dvēselē, būdami gatavi saplosīt ne tikai cilvēkus, bet arī vismežonīgākos zvērus un pat sagraut dzelzs mūrus. 10 Tā viņi virzījās uz priekšu, no debesīm sūtītā sabiedrotā vadīti, jo Dievs par viņiem bija apžēlojies. 11 Kā lauvas viņi metās virsū ienaidniekiem un nogāza vienpadsmit tūkstošus kājnieku un tūkstoš seši simti jātnieku, bet visus pārējos piespieda bēgt. 12 Daudzi ievainotie, pametuši drēbes, bēga, un arī Līsijs ar negodu bēga un tā izglābās. 13 Nebūdams gluži nesaprātīgs, viņš pie sevis pārdomāja savu neveiksmi un apjēdza, ka jūdi ir neuzvarami, jo varenais Dievs ir viņu sabiedrotais. 14 Tādēļ viņš sūtīja tiem ziņu, apgalvodams, ka grib visu izšķirt taisnīgi un ka panāks, ka ķēniņš kļūs viņu draugs. 15 Makabejs, rūpēdamies par to, kas derīgs, piekrita visam, ko Līsijs piedāvāja, jo ķēniņš bija piekāpies visām Makabeja prasībām par jūdiem, kuras viņš vēstulē Līsijam bija darījis zināmas.
Līsija, Antioha un romiešu vēstījums
16 Līsija vēstule, kas rakstīta jūdiem, bija šāda:
“Līsijs jūdu tautai vēl prieku. 17 Jūsu atsūtītie Joanns un Abesaloms iedeva mums parakstītu atbildes vēstuli un aizbildināja par to, kas tajā bija rakstīts. 18 Visu, ko vajadzēja darīt zināmu ķēniņam, es viņam paziņoju, un, cik vien bija iespējams, viņš piekāpās. 19 Ja jūs saglabāsiet labvēlīgu attieksmi pret valsts pārvaldi, es arī turpmāk centīšos panākt, lai jums klātos labi. 20 Bet katru atsevišķu jautājumu esmu uzdevis jūsu un saviem sūtņiem ar jums pārrunāt. 21 Esiet veseli! 140. gadā Zeva Korintieša mēneša divdesmit ceturtajā dienā.”
22 Bet ķēniņa vēstule bija šāda:
“Ķēniņš Antiohs brālim Līsijam vēl prieku. 23 Kopš tā laika, kad mūsu tēvs ir pārcēlies pie dieviem, mēs gribam, lai mūsu pavalstnieki dzīvotu mierīgi un rūpētos par savām pašu lietām. 24 Kad mēs dzirdējām, ka jūdi nepiekrīt pārmaiņām uz visa grieķiskā ieviešanu, ko mans tēvs centās panākt, bet priekšroku dod paši savam dzīves veidam un lūdz ļaut viņiem dzīvot pēc viņu pašu bauslības, 25 mēs, gribēdami, lai arī šī tauta ir pasargāta no nemieriem, nolemjam, ka viņu templis ir jāatjauno un jāļauj viņiem dzīvot pēc tēvutēvu paradumiem. 26 Tu labi darīsi, ja sūtīsi pie viņiem sūtņus un izlīgsi, lai viņiem, zinot mūsu nodomus, būtu labs prāts un lai viņi priecīgi varētu nodoties savām pašu lietām.”
27 Ķēniņa vēstule tautai bija šāda:
“Ķēniņš Antiohs jūdu vecajiem un visiem citiem jūdiem vēl prieku. 28 Ja jūs esat veseli – mēs jums to arī vēlam. Mēs paši esam veseli. 29 Menelājs darīja mums zināmu, ka jūs gribot ierasties pie savējiem, kas ir mūsu zemē. 30 Jūdiem, kas ieradīsies līdz ksantika mēneša trīsdesmitajai dienai, es garantēšu pilnīgu drošību, 31 lai viņi varētu lietot savu barību un vadīties pēc savas bauslības, kā viņi to ir darījuši agrāk, un lai neviens no viņiem nekādi neciestu iepriekšējo pārpratumu dēļ. 32 Es aizsūtīju pie jums Menelāju, lai viņš jūs nomierina. 33 Esiet veseli! 148. gadā piecpadsmitajā ksantika dienā.”
34 Arī romieši nosūtīja viņiem vēstuli, tā bija šāda:
“Kvints Memmijs un Tits Manlijs, romiešu vecajie, jūdu tautai vēl prieku. 35 Mēs piekrītam visam, kam Līsijs, ķēniņa radinieks, ir piekāpies, vienojoties ar jums. 36 Bet, apspriedušies par tiem jautājumiem, kurus viņš uzskatīja par vajadzīgu darīt zināmus ķēniņam, nekavējoties sūtiet pie mums kādu ar ziņu, lai mēs varētu visu izdarīt tā, kā jums ir labāk, jo mēs dodamies uz Antiohiju. 37 Tādēļ pasteidzieties un atsūtiet kādus, lai arī mēs zinātu, kādas ir jūsu domas. 38 Esiet veseli! 148. gada ksantika mēneša piecpadsmitajā dienā.”
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
