Menelāja nāve
1 149. gadā Jūdas karavīrus sasniedza ziņa, ka Antiohs Eipators nāk ar lielu karapulku pret Jūdeju 2 un līdz ar viņu ir Līsijs, aizbildnis un valsts lietu pārzinis. Katram bija grieķu karaspēks, kopā simt desmit tūkstoši kājnieku, pieci tūkstoši trīs simti jātnieku, divdesmit divi ziloņi un trīs simti kararatu ar asmeņiem. 3 Viņiem piebiedrojās arī Menelājs, kas ļoti skubināja Antiohu, bet darīja to izlikdamies – nevis lai pasargātu savu tēvzemi, bet lai tiktu pie varas. 4 Taču visu valdnieku Valdnieks sacēla Antiohā naidu pret šo noziedznieku, un, kad Līsijs uzrādīja Menelāju kā visu ļaunumu vaininieku, Antiohs lika viņu aizvest uz Beroianu un nogalināt pēc turienes paražas. 5 Tajā vietā ir piecdesmit olektis augsts tornis, pilns ar pelniem. Iekšpusē bija ierīce, kas griežoties nolaidās pelnos. 6 Tornī iegrūda visus, kas bija svētuma zaimotāji vai arī darījuši kādas citas pārmēra ļaundarības, lai viņi tur dabūtu galu. 7 Šādā nāvē iznāca mirt noziedzniekam un palikt neapglabātam zemē, 8 un tas bija visnotaļ taisnīgi, jo viņš bija veicis daudzus grēka darbus pret altāri, kura uguns un pelni ir svēti; tādēļ viņš savu nāvi dabūja pelnos.
Gatavošanās sadursmei
9 Bet ķēniņš pa to laiku, mežonīgu ieceru pārņemts, virzījās uz priekšu, lai jūdiem nestu vēl lielāku postu nekā viņa tēvs. 10 Kad to uzzināja Jūda, viņš pavēlēja ļaudīm dienu un nakti piesaukt Kungu un lūgt, lai viņš tiem, kam draud bauslības, tēvzemes un svētā tempļa zaudēšana, palīdz, tāpat kā citkārt to ir darījis, 11 un lai viņš nepieļauj, ka tauta, kas tikko sākusi atspirgt, nonāk zaimotāju cittautiešu rokās. 12 Kad viņi visi kopā trīs dienas nepārtraukti tā bija darījuši – raudot, gavējot un krītot ceļos, lūguši Kungu būt žēlīgam –, Jūda uzmundrināja viņus un pavēlēja būt gatavībā. 13 Tad, palicis viens ar vecajiem un apspriedies, viņš nolēma doties ar saviem ļaudīm pretim un izšķirt lietu ar Dieva palīdzību, pirms vēl ķēniņš ar karaspēku ienāk Jūdejā un ieņem pilsētu. 14 Uzticējis aizbildnību par sevi pasaules Radītājam un uzmundrinājis savus ļaudis cīnīties drosmīgi līdz nāvei par baušļiem, par templi, par pilsētu, tēvzemi un valsti, viņš apmetās ar karaspēku pie Modeīnas. 15 Devis saviem vīriem norunāto signālu: “Dieva uzvara!” – viņš kopā ar atlasītiem drosmīgiem jaunekļiem naktī uzbruka ķēniņa teltij un karaspēka nometnē nogalināja divus tūkstošus vīru un arī lielāko ziloni ar visiem ļaudīm, kas uz tā bija izvietojušies. 16 Viņiem izdevās nometnē radīt bailes un apjukumu, bet viņi paši veiksmīgi atkāpās. 17 Tas notika ar Kunga palīdzīgo atbalstu, dienai austot.
Cīņa Bēt-Cūrā
18 Bet ķēniņš, kad bija izbaudījis, ko nozīmē jūdu drošsirdība, mēģināja ar viltus paņēmieniem iekarot šīs vietas. 19 Viņš virzīja karaspēku pret Bēt-Cūru – jūdu nocietinātu priekšposteni, bet tika atsists, cieta neveiksmi un zaudējumus. 20 Bet Jūda tiem, kas atradās cietoksnī, sūtīja visu nepieciešamo. 21 Šo noslēpumu ienaidniekiem atklāja kāds Rodoks, kas bija no jūdu karaspēka. Viņu sameklēja, saņēma ciet un ieslodzīja. 22 Tad ķēniņš otrreiz mēģināja runāt ar bētcūriešiem. Viņi saderēja mieru, ķēniņš devās prom un uzbruka Jūdas karavīriem, bet tika sakauts. 23 Uzzinājis, ka Filips, kas Antiohijā bija atstāts par valsts lietu pārzini, ir atkāpies no viņa, viņš apjuka: viņš vērsās pie jūdiem, pazemojās un zvērēja pildīt visu, kas taisnīgs, samierinājās ar viņiem, pienesa upuri, pagodināja templi un apliecināja laipnu draudzību pilsētai. 24 Viņš pieņēma Makabeju un nozīmēja viņu par militāro karavadoni teritorijā no Ptolemaīdas līdz Gerrēnām. 25 Kad ķēniņš ieradās Ptolemaīdā, ptolemajieši izrādīja neapmierinātību par šo vienošanos, viņi dusmojās par vienošanās nosacījumiem un gribēja tos atcelt. 26 Tad runātāja tribīnē kāpa Līsijs un aizstāvējās, cik vien spēja; viņš pārliecināja, nomierināja un noskaņoja viņus labvēlīgi, tad devās uz Antiohiju. Tā notika ķēniņa uzbrukums un viņa atgriešanās atpakaļ.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
