Antioha VII ierašanās
1 Antiohs, ķēniņa Dēmētrija dēls, no jūras salām nosūtīja vēstuli priesterim un tautas vadonim Simonam un visai tautai; 2 tās saturs bija šāds:
“Ķēniņš Antiohs sveicina augsto priesteri un tautas vadoni Simonu un jūdu tautu! 3 Tā kā nelieši ir sagrābuši manu tēvu valsti un es gribu to atgūt un atjaunot, kāda tā bija iepriekš, esmu sapulcinājis lielu karaspēku un sagatavojis karakuģus. 4 Es esmu nolēmis doties pa visām zemēm, lai apstaigātu tos, kas ir izpostījuši mūsu zemi un daudzas pilsētas manā valstī. 5 Tagad es tev apstiprinu visas tās atlaides, ko tev atlaiduši ķēniņi, kas bija pirms manis, un arī atstāju tev visas citas dāvātās žēlastības. 6 Tāpat es tev atļauju tavā zemē arī kalt pašam savu naudu. 7 Jeruzāleme un svētnīca lai ir brīvas, visi ieroči, ko tu esi sagatavojis, un cietokšņi, ko tu esi uzcēlis un kas ir tavā ziņā, lai paliek tev. 8 Visi esošie un nākamie valsts parādi no šī brīža uz visiem laikiem tev tiek atlaisti, 9 un, kad mēs atgūsim savu valsti, mēs celsim tevi, tavu tautu un templi augstā godā, lai jūsu gods būtu zināms pa visu zemi.”
10 Simt septiņdesmit ceturtajā gadā Antiohs iegāja savā tēvu zemē, un pie viņa sapulcējās viss karaspēks, tā ka tikai nedaudzi palika ar Trifonu. 11 Antiohs vajāja viņu, bet viņš bēga uz Doru pie jūras, 12 jo viņš redzēja, ka pār viņu ir nācis ļaunums un karaspēks viņu ir atstājis. 13 Tad Antiohs izvietoja savu karaspēku pie Doras, viņam līdzi bija simt divdesmit tūkstoši kājnieku un astoņi tūkstoši jātnieku. 14 Un viņš aplenca pilsētu, ieradās arī karakuģi, un tā viņš apdraudēja pilsētu gan no sauszemes, gan jūras, neļaudams nevienam no tās iziet vai tajā ieiet.
Savienības atjaunošana ar Romu
15 Pa to laiku no Romas atgriezās Nūmēnijs un viņa pavadoņi ar vēstulēm ķēniņiem un valstīm, kurās bija rakstīts:
16 “Romas konsuls Leukijs sveicina ķēniņu Ptolemaju! 17 Pie mums bija ieradušies mūsu draugu un sabiedroto jūdu vēstneši, viņus sūtīja augstais priesteris Simons un jūdu tauta, lai atjaunotu iepriekšējo draudzību un kara savienību; 18 viņi atnesa mums tūkstoš minu smagu zelta vairogu. 19 Tādēļ mums tagad labpatika uzrakstīt vēstules ķēniņiem un valstīm, lai tie nedarītu viņiem nekā ļauna un nekarotu pret viņiem vai viņu pilsētām, vai viņu zemi, un lai tie nebūtu par sabiedrotajiem nevienam, kas ar tiem karo. 20 Arī jums pieklātos no tiem pieņemt vairogu. 21 Bet, ja kādi nelietīgi vīri ir no viņu zemes pārbēguši pie jums, tad nododiet tos augstajam priesterim Simonam, lai tas viņus var sodīt pēc viņu bauslības.”
22 To pašu viņš uzrakstīja arī ķēniņam Dēmētrijam, Atalam, Ariaratam un Arsakam; 23 tāpat arī visām citām valstīm, arī sampsamiešiem, spartiešiem, uz Dēlu, Mindu, Sikionu, Kariju, Samonu, Pamfīliju, Līkiju, Halikarnasonu, Rodu, Fasēlidu, Kosu, Sidēnu, Aradonu, Gortinu, Knidu, Kipru un Kirēnu. 24 Un vēstules norakstu tie atsūtīja augstajam priesterim Simonam.
Karš ar Antiohu VII
25 Bet ķēniņš Antiohs otrreiz aplenca ar savu karaspēku Doru, pastāvīgi tai uzbruka un, izveidojis dažādas kara ierīces, ieslēdza Trifonu, tā ka viņš nevarēja ne iziet, ne ieiet. 26 Tad Simons nosūtīja Antioham divus tūkstošus izlasītu vīru, lai tie karotu kopā ar viņu, arī zeltu, sudrabu un daudz dažādu rīku, 27 bet viņš negribēja to visu pieņemt un atcēla visu, ko bija sludinājis iepriekš, un atsvešinājās no viņa. 28 Antiohs arī nosūtīja pie Simona Atēnobiju, kādu no saviem draugiem, lai tas runātu ar viņu un sacītu: “Jūs esat sagrābuši Jafu, Gezeru un Jeruzālemes klints cietoksni, tās visas ir manas valsts pilsētas. 29 Jūs esat izpostījuši viņu apkārtējos apgabalus, esat nodarījuši lielu postu zemei un sākuši valdīt pār daudziem apgabaliem manā valstī. 30 Tad nu tagad atdodiet tās pilsētas, ko esat ieņēmuši, un tās nodevas, ko esat saņēmuši no apgabaliem, kas ir jūsu pārvaldījumā ārpus Jūdejas. 31 Bet, ja ne, maksājiet par šīm pilsētām piecsimt talantus sudraba un vēl citus piecsimt talantus par to izpostīšanu, ko jūs esat darījuši, un par nodevām, ko jūs esat ievākuši; ja jūs to nedarīsiet, mēs nāksim un karosim ar jums.” 32 Kad ķēniņa draugs Atēnobijs atnāca uz Jeruzālemi, viņš, redzēdams Simona lielo godu, zelta un sudraba galda piederumus un visu pārējo varenību, bija pārsteigts. Viņš paziņoja Simonam ķēniņa vārdus, 33 bet Simons tam atbildēja: “Mēs neesam svešu zemi ņēmuši sev, nedz arī svešu iekarojuši, vienīgi to, kas bija mūsu tēvu mantojums, ko mūsu ienaidnieki savulaik netaisni bija atņēmuši, 34 mēs tikai izdevīgā brīdī šo mūsu tēvu mantojumu esam atguvuši. 35 Bet par Jafu un Gezeru, par kurām tu jautāji, kas darījušas lielu postu mūsu tautai un valstij, par tām mēs dosim simt talantu.” 36 Uz to Atēnobijs neko neatbildēja. Viņš dusmīgs atgriezās pie ķēniņa un darīja viņam zināmus šos vārdus un izstāstīja par Simona godību un visu, ko bija redzējis; un ķēniņš iedegās lielā niknumā.
37 Bet Trifons, iekāpis kuģī, aizbēga uz Ortosiju. 38 Ķēniņš iecēla Kendebaju par piejūras apgabala virspavēlnieku un nodeva viņa rīcībā kājnieku un jātnieku karaspēku. 39 Viņš pavēlēja tam izvietot karaspēku pie Jūdejas robežas un pavēlēja izbūvēt Kedronu un nostiprināt tās vārtus, lai viņš karotu ar jūdu tautu, bet pats ķēniņš dzinās pakaļ Trifonam. 40 Tad Kendebajs ieradās Jamnijā un sāka izaicināt jūdus uz karu un sirot pa Jūdeju, ņemt gūstekņus un slepkavot. 41 Viņš arī izbūvēja Kedronu un izvietoja tur jātniekus un citas karaspēka daļas, lai tie varētu apstaigāt Israēla ceļus, kā ķēniņš viņam bija pavēlējis.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
