1 Gaisma turpretim jo spoža bija taviem svētajiem,
kuru balsis viņi dzirdēja, aprises neredzot,
un kurus teica svētlaimīgus, jo tie nebija cietuši,
2 kuriem pateicās, jo tie neatdarīja par netaisnībām,
un kuriem lūdza piedošanu par domstarpībām .
3 Viņus tu apgādāji ar gluži ko citu:
ar liesmojošu uguns stabu – vadoni nezināmajā ceļā,
ar tiesību ievērotājas svešatnes saudzīgo sauli.
4 Turpretim zaudēt gaismu un nonākt cietumā
tik tiešām bija pelnījuši tie,
kas ieslodzījumā turēja tavus dēlus,
ar kuru starpniecību pasaulei bija jāsaņem dāvanā
bauslības neiznīcīgā gaisma.
Sestais pretnostatījums: pirmdzimto nāve un glābiņš no tās
5 Un tiem, kas lēma nāvei vēl runāt nespējīgos
svēto bērnus –
viens vienīgs izliktenis izglābās –
par sodu nolaupīji viņējos,
it visus iznīcinot nevaldāmos ūdeņos.
6 Jau iepriekš mūsu tēviem bija zināma šī nakts,
lai, droši zinot solījumus, uz kuriem paļāvās,
tie smeltos drosmi .
7 Taisnīgo glābiņš, naidnieku bojāeja – gan vienu, gan otru gaidīja tava tauta;
8 ar ko tu pretiniekus sodīji,
ar to mūs aicinādams godā cēli.
9 Slepus svētie bērni ziedoja upurī labo
un, ieskandējuši svētās tēvu slavas dziesmas,
vienprātīgi apņēmās sekot dievišķības likumam –
vienlīdz dalīties kā labajā, tā briesmās.
10 Iepretī skanēja naidnieku nevienbalsīgais kliedziens,
atplūda par bērniem sērojošo žēlabainās vaimanas;
11 ar vienu mēru tika pārmācīts gan vergs, gan saimnieks,
ko cieta vienkāršs cilvēks, cieta valdnieks.
12 Vienā un tai pašā nāvē mirušo visiem bija bez skaita;
lai apbedītu, nepietika dzīvo,
jo vienā mirklī iznīka to visvērtīgākā paaudze.
13 Kas it visam bija atteikušies ticēt burvestību dēļ,
tie, pirmdzimtajiem ejot bojā,
atzina tavu tautu par Dieva dēlu.
14 Jo, kad visu bija pārņēmis rāms klusums
un nakts līdz pusei bija aizsteigusies savā gaitā,
15 no debesīm – no ķēnišķā troņa lejup lecot,
tavs visvarenais Vārds – skaudrs cīnītājs –
ieradās postam lemtās zemes vidū
16 ar asu zobenu – ar tavu vienlīdz
taisnprātīgo rīkojumu
un, stāvot uz zemes, debesis skardams,
piepildīja visu ar nāvi.
17 Baisas murgu ainas viņus tūdaļ satrauca
un pārņēma negaidītas izbailes,
18 un visi, kur kurais izsvaidīti, pa pusei miruši,
pauda iemeslu, kādēļ mirst,
19 ko, viņus iztrūcinot, bija atklājuši sapņi,
lai viņi neaizietu bojā, nezinot, kādēļ tik ļoti cieš.
20 Un, lai gan arī taisnīgie pieredzēja nāves skārienu,
lai gan liels bija tuksnesī nokauto skaits,
dusmas neieilga,
21 jo atsteidzies ar saviem kalpošanas ieročiem
lūgšanu un samierināšanas vīraku –
nevainojams vīrs cīnījās viņu labā.
Stājies pretī niknumam viņš nelaimi apturēja,
pierādot, ka ir tavs kalps.
22 Nevis ar miesas spēku vai ieroču tvirtumu
viņš nedienu veica,
bet gan, pieminot ar tēviem slēgto derību un zvērestus,
viņš pakļāva sodītāju.
23 Kad jau kaudzēm cits pār citu bija sakrituši mirušie,
viņš, vidū nostājies, triecienu atvairīja,
pušu cirta ceļu pie dzīvajiem.
24 Uz viņa ietērpa, kas sniedzās līdz pat kāju pēdām, – visa pasaule,
un tēvu godība – uz četrās rindās izkārtotā
dārgakmeņu kaluma,
uz diadēmas galvā – tavs diženums.
25 Tā visa priekšā atkāpās un bijās izdeldētājs.
Tiem bija diezgan dusmas
vienreiz piedzīvot.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
