Piektais pretnostatījums: neziņas tumsa un bauslības gaisma
1 Diži ir tavi spriedumi, nav viegli skaidrojami,
redzi, tādēļ nemācītie maldījās.
2 Domādami, ka ir apspieduši svēto tautu,
viņi paši, kuriem bauslības nav,
no mūžīgās apredzības bēgot, savu pajumšu
gūstā bija sagūluši,
tumsas savažoti, dziļas un ilgas nakts dzelžos
sakaltām kājām,
3 jo viņi, kas bija iedomājušies,
ka nespodrs nemiņas aizkars slēps slepenos grēkus,
tika izklīdināti, pārbijušies un satraukti, ieraugot rēgus.
4 Pat visapslēptākajās pakaktēs glābjoties,
viņi nepaglābās no bailēm,
šausma skandoņa šķindot tos apņēma,
vaiksti rādījās nomāktiem vaigiem, bez smaida.
5 Tik stipras uguns nebija, kas spētu gaismot.
Spulgo zvaigžņu liesmas neuzdrīkstējās
apmirdzēt drūmo nakti.
6 Vien drausmu pilna guns, neviena neiedegta,
izcauri plaikšņodama, viņiem parādījās;
bet šāda nebijuša skata šausminātiem
redzamais šķita vēl ļaunāks.
7 Burvestību mākai nesekmējās māņi;
lepnais padoms pieredzēja kaunu:
8 tie, kuri bailes un nemieru
solījās izdzīt no sirgstošās dvēseles,
paši sirga ar smieklīgām izbailēm.
9 Lai gan nekas briesmīgs tos nebiedēja,
jau kukaiņu garāmiešanas vien
un rāpuļu švīkstoņas iztramdīti,
viņi, vai mirstot aiz bailēm,
uzlūkot liedzās pat gaisu,
no kā nekur nevar izvairīties.
10 Tik ļoti gļēvs ir ļaunums, ko paša liecība tiesā,
ko sirdsapziņas mocītu, pavada nospiedošais,
11 jo bailes jau nav nekas cits
kā vien prāta spēju atteikšanās palīdzēt.
12 Jo mazāk var apjaust to, kas sagaidāms,
jo draudīgāka šķiet neziņa, kas mokām pamatā.
13 Un tā šajā patiesi bezspēcīgajā naktī,
kas augšup kāpa no visdziļākajiem
bezspēcīgās mirušo valstības ielokiem,
vienu un to pašu miegu viņi gulēja,
14 te baisu rēgu vajāti,
te, dvēseles spēkiem atstājoties,
spēju kustēties zaudējuši,
jo pāri tiem vēlās pēkšņas un negaidītas bailes.
15 Un ieslodzīts cietumā – ne no dzelzs darinātā –
tā tika uzraudzīts ikviens, lai kur ar nokritīs.
16 Vai zemniekam, negaidot pārsteigtam, vai ganam
vai rokpelnim, smagi strādājot vientuļā laukā,
ikvienam vajadzēja ļauties nenovēršamajam,
17 jo vienas un tās pašas tumsas važas visus sasaistīja.
Vai tas bija stabulētājs vējš,
vai putnu daiļskanīgās balsis izplestajos zaros,
vai ūdens, aizdunot ar sparu,
18 vai brūkošu klinšu raupjā dārdoņa,
vai neredzams skrējiens, dzīvniekiem aizlēkšojot,
vai visnegantāko zvēru rēkoņa,
no kalnu iedobumiem atsviezdamās atbalss –
viss, drausmi biedējošs, spēju kustēties laupīja.
19 Spožas gaismas apspīdēta,
visa pasaule nodevās saviem darbiem,
20 bet viņiem vienīgajiem pāri klājās smaga nakts –
tās tumsas ataina, kas bija ceļā tos ieskaut,
un viņi paši sev bija vēl nepanesamāki par tumsu!
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
