Līgavainis
1 “Es ienācu savā dārzā,
māsa mana, līgava,
savācu mirres un balzamu,
ēdu šūnas ar medu,
dzēru vīnu un pienu.
Ēdiet, draugi,
dzeriet un reibstiet, mīļie!”
Līgava
2 “Es guļu miegu,
bet mana sirds nomodā –
klau! Mans mīļotais klaudzina:
atdari man, māsa mana,
draudzene mana,
dūja mana,
skaidrā mana, –
galva man pilna ar rasu,
cirtas ar pusnakts lāsēm!
3 Es drānas noģērbusi –
kā man atkal tās apvilkt?
Es kājas nomazgājusi –
kā man atkal tās sabrist?
4 Mīļais mans savu roku
ielaida spraugā,
un manī viss iešalkojās.
5 Es cēlos atvērt mīļajam,
no manām rokām pilēja mirres,
no maniem pirkstiem plūda mirres
uz aizbīdņa turekļiem.
6 Es atvēru mīļajam,
bet mīļais bija prom,
bija aizgājis;
ar viņa vārdiem
dvēsele atstāja mani.
Es meklēju viņu, bet neatradu,
es saucu viņu, bet viņš neatsaucās.
7 Mani sastapa sargi,
pa pilsētu apgaitā ejot,
sita mani, savainoja –
norāva man apsegu
vaļņu sargi!
8 Es jūs nozvērinu,
Jeruzālemes meitas, –
ja jūs sastapsiet manu mīļo,
ko teiksiet viņam?
Ka es esmu mīlas sērgā!”
Koris
9 “Kas tavam mīļajam labāks nekā citiem,
tu, visskaistākā starp sievām?
Kas tavam mīļajam labāks nekā citiem,
ka tu mūs tā nozvērini?”
Līgava
10 “Mans mīļais ir spulgs un sārts,
starp desmit tūkstošiem pamanāms.
11 Viņa galva no tīra zelta,
viņa viļņotās cirtas melnas kā kraukļi.
12 Viņa acis kā dūjas pie ūdens upēm,
pienā peras, pilnībā sēdēdamas.
13 Viņa vaigi kā mētru dobes,
kur audzē smaržzāles.
Viņa lūpas ir lilijas,
kas izlāso mirres.
14 Viņa rokas ir zelta stieņi,
kas klāti dārgakmeņiem,
viņa vēders ir pulēts ziloņkauls,
rotāts safīriem.
15 Viņa lieli ir marmora stabi
uz zelta pamatiem,
viņš līdzīgs Lebanonam –
tā vissmuidrākajam ciedram.
16 Viņa aukslējas ir saldums,
un viņš viss – kārums.
Tāds ir mans mīļais,
tāds ir mans draugs,
jūs, Jeruzālemes meitas.”
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
