1 Noķēzītam akmenim līdzinās kūtrais,
kurš katrs to izsvilpj par tādu negodu;
2 čupiņai sūdu līdzinās kūtrais,
kurš to paceļ, skurina roku.
Bērni – vecāku gods un negods
3 Būt neaudzinātā tēvam ir kauns.
Neaudzināta meita ir zaudējums.
4 Saprātīga meita tiks pie vīra,
kauna darītāja vecākus skumdinās.
5 Gan tēvam pārgalvīgā dara kaunu, gan vīram,
ne tēvs tādu godās, ne vīrs.
6 Klāstīšana nelaikā – sēru laikā mūzika;
rīkstes un mācība – ikkatrā laikā gudrība.
7 Labi audzināti bērni, kam labi klājas,
kliedē vecāku necilību;
8 neaudzināti bērni, nicināti un iedomīgi,
aptraipa dzimtas locekļu dižciltību.
Izvairīšanās no muļķa sabiedrības
9 Muļķi mācīt – māla trauku līmēt,
no dziļa miega celt aizmigušo;
10 muļķim klāstīt – snauduļojošam stāstīt,
beigās apjautājas: “Kas ir?”
11 Raudi par mirušo, tam gaisma aptumsusi;
raudi par muļķi – prāts aptumšojies.
Tik rūgti neraudi par mirušo! Tas atpūšas.
Par nāvi ļaunāks muļķa mūžs.
12 Par mirušo sēras ir septiņas dienas,
par muļķi un bezdievīgo – visas viņa mūža dienas.
13 Ar nelgu neielaidies sarunās un neej pie nejēgas,
jo savā trulumā viņš nonievās visu tavējo;
no tāda izvairies, lai neiekultos nepatikšanās:
sprauslājot viņš tevi notašķīs.
No tāda attālinies un varēsi atelpot,
un nebūs jānogurst no viņa stulbuma.
14 Kas ir smagāks par svinu?
Muļķis – kā citādi saukt?
15 Smilts, sāls, dzelzs klucis
panesams vieglāk par nejēgu.
Apņēmība un padoms
16 Kā, uznākot zemestrīcei,
nelūzīs iebūvēts koka spraislis,
tā vajadzīgajā brīdī nebaiļosies sirds,
balstījusies prātīgā padomā.
17 Apņēmība, kurai pamatā – izprasta doma,
ir kā apmetums, kas gludu sienu rotā;
18 kā pret vēju augstienēs nenoturēsies mieti,
tā gļēva sirds muļķīgās iedomās nenoturēsies pret bailēm.
Draudzības saglabāšana
19 Aci bakstot, izsprāgst asaras,
sirdi skarot, izlaužas jūtas;
20 putnus padzen, metot ar akmeni,
mētājoties ar apvainojumiem, satriec draudzību.
21 Ja esi izvilcis zobenu pret draugu,
neļaujies izmisumam: ir atpakaļceļš;
22 ja esi vēris muti pret draugu,
nebaiļojies: ir izlīgšana,
ja vien nav izteikti apvainojumi,
nav bijusi uzpūtība,
nav izpausti noslēpumi,
nav rīcībā nodevības,
ikviens draugs šādos gadījumos bēgs.
23 Iemanto tuvākā uzticību, viņam vēl nabagam esot,
lai kopā baudītu labklājību, kad viņam tā būs;
nepamet viņu, uznākot grūtībām,
lai, viņam saņemot mantojumu, mantotu arī tu,
jo cilvēks stāvokļa dēļ nekad nav nicināms
un bagāts nejēga apbrīnu nepelna.
24 Pirms uguns – tvaiks un dūmi no ēzes,
pirms asinīm – pulgošana.
25 Es nekaunēšos dot pajumti draugam,
es neslēpšos viņa vaiga,
26 bet, ja ar viņa ziņu man atgadīsies kas ļauns,
no viņa vairīsies ikviens, kas to būs dzirdējis.
Savaldība un godprātība
27 Kas manai mutei nozīmēs sardzi,
prasmīgi aizzīmogos man lūpas,
lai mēles dēļ es nepakristu
un tā neaizrautu mani bojā?
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
