Par laulības šķiršanu
(Mt 19:1–12)1 No turienes Jēzus nāca Jūdejas apvidū, Jardānas otrā pusē, un ļaužu pūlis atkal sapulcējās pie viņa, un viņš, kā allaž, tos mācīja. 2 Pienāca kādi farizeji un, viņu izaicinādami, jautāja: “Vai ir atļauts vīram atlaist sievu?” 3 Viņš jautāja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?” 4 Tie sacīja: “Mozus ir atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu un atlaist .” 5 Tad Jēzus tiem sacīja: “Jūsu cietsirdības dēļ viņš jums šo likumu ir rakstījis. 6 Bet no radīšanas iesākuma Dievs viņus veidojis kā vīrieti un sievieti. 7 Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti. 8 Un tie divi būs viena miesa. Tā ka tie vairs nav divi, bet viena miesa. 9 Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” 10 To pašu viņam mājās jautāja arī mācekļi. 11 Un viņš tiem sacīja: “Ja kāds savu sievu atlaiž un citu apprec, tas pārkāpj laulību pret to. 12 Un, ja sieva no sava vīra šķiras un apprec citu, tā pārkāpj laulību.”
Jēzus svētī bērniņus
(Mt 19:13–15Lk 18:15–17)13 Un tie nesa bērniņus pie Jēzus, lai viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi tos norāja. 14 Jēzus, to redzēdams, sadusmojās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. 15 Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas nekad neieies tajā.” 16 Un viņš tos apkampa, uzlika tiem rokas un tos svētīja.
Par bagāto vīru
(Mt 19:16–30Lk 18:18–30)17 Kad viņš izgāja uz ceļa, viens pieskrēja un, ceļos nometies viņa priekšā, lūdza: “Labais Skolotāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” 18 Jēzus tam sacīja: “Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. 19 Baušļus tu zini: nenogalini; nepārkāp laulību; nezodz; nedod nepatiesu liecību; nekrāp; godā savu tēvu un māti. ” 20 Bet tas viņam sacīja: “Skolotāj, to visu es esmu pildījis kopš savas jaunības.” 21 Jēzus, viņu uzlūkojis, iemīlēja to un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst. Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem, tad tev būs manta debesīs; nāc un seko man.” 22 Un viņš, sadrūmis par šo vārdu, aizgāja nomākts, jo viņam piederēja lieli īpašumi. 23 Uzlūkojis visapkārt savus mācekļus, Jēzus tiem sacīja: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” 24 Un mācekļi bija satraukti par viņa vārdiem. Tad Jēzus vēlreiz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! 25 Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” 26 Tie sabijās vēl vairāk un runāja savā starpā: “Kas tad var tikt glābts?” 27 Jēzus, tos uzlūkojis, sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” 28 Tad Pēteris ierunājās: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un esam tev sekojuši.” 29 Jēzus sacīja: “Patiesi es jums saku: nav neviena, kas, atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evaņģēlija dēļ, 30 nesaņemtu simtkārtīgi jau šajā laikā mājas un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut ar vajāšanām, un nākamajā laikā – mūžīgo dzīvību. 31 Daudzi pirmie būs pēdējie un pēdējie – pirmie.”
Jēzus trešo reizi māca par savu nāvi un augšāmcelšanos
(Mt 20:17–19Lk 18:31–33)32 Viņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie bija apjukuši un baiļodamies viņam sekoja. Viņš atkal ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka viņiem stāstīt, kas ar viņu notiks: 33 “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. 34 Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.”
Jēkaba un Jāņa lūgums
(Mt 20:20–28)35 Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” 36 Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” 37 Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” 38 Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” 39 Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, 40 bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” 41 Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. 42 Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. 43 Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. 44 Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. 45 Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.”
Aklā Bartimeja dziedināšana
(Mt 20:29–34Lk 18:35–43)46 Un tie nonāca Jērikā. Kad viņš ar saviem mācekļiem un lielu ļaužu pūli gāja prom no Jērikas, ceļa malā sēdēja kāds akls ubags, Timeja dēls Bartimejs. 47 Izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, viņš sāka kliegt un sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 48 Un daudzi to apsauca, lai viņš apklustu. Bet viņš kliedza jo skaļāk: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 49 Jēzus apstājies sacīja: “Sauciet viņu šurp!” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Esi drošs, celies, viņš tevi sauc.” 50 Un, savus svārkus nometis, viņš pielēca kājās un nāca pie Jēzus. 51 Un Jēzus viņam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Aklais sacīja: “Rabuni, kaut es varētu redzēt!” 52 Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un sekoja Jēzum ceļā.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
