Jeremija līdzdala Israēla ciešanas
1 Es, vīrs, kas dabūjis ciest no viņa dusmības rīkstes;
2 mani viņš dzen, liek staigāt tumsā, ne gaismā;
3 tik griež un griež savu roku pret mani augu dienu.
4 Deldē man miesu un ādu, satriec kaulus;
5 apsēž mani un lenc ar mokām un rūgtumu.
6 Mitina mani tumsā kā mūžam mirušos.
7 Ceļ mūri ap mani – netieku prom,
dara smagas man važas;
8 arī kad kliedzu un saucu, viņš aprauj man lūgšanu,
9 akmeņiem aizmūrē ceļus, jauc manas takas.
10 Viņš man uzglūn kā lācis, kā lauva no slēpņa.
11 Viļ manus ceļus, saplosa mani un nolēmē.
12 Velk loku un liek mani bultai par mērķi.
13 Triec manās īkstīs bultumaksts dēlus.
14 Ikviens apsmej mani, apdzied augu dienu.
15 Viņš baro mani ar rūgtu, ar vērmelēm dzirda.
16 Saberž man zobus zvirgzdiem, mani izvārta pīšļos;
17 liegts manai dvēselei miers, neatceros vairs labo;
18 saku: pagalam mans stiprums un mana cerība uz Kungu.
Cerība uz Dieva žēlastību
19 Atceries klaidas un ciešanas ar sūrmi un vērmelēm.
20 Minēt to piemin mana dvēsele un nonīkst.
21 Bet šo ņemšu pie sirds, lai ceru:
22 Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība,
23 tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība!
24 Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele,
tādēļ gaidīšu viņu.
25 Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē;
26 labi ir klusējot gaidīt palīdzību no Kunga.
27 Labi vīram, kas jūgu jaunībā nes,
28 lai sēž klusējot viens, jo tas viņam uzlikts,
29 lai skūpsta pīšļus – varbūt ir cerība!
30 Lai vērš sitējam vaigu, lai atēdas kauna, –
31 jo neba uz mūžu novērsies Kungs.
32 Kaut skumdina – apžēlosies, jo liela tam žēlastība,
33 jo ne ar vieglu sirdi viņš apspiež,
skumdina cilvēka dēlus!
34 Kad min kājām visus zemes gūstekņus,
35 kad sagroza vīra tiesu Visuaugstākā priekšā,
36 kad cilvēku pieviļ strīdā – vai Kungs neredz?
37 Kurš liek – un tā notiek! – ja ne Kungs tā pavēl?
38 Vai ne no Visuaugstākā mutes iziet ļauns un labs?
39 Ko gaužas dzīvais? – viņš vīrs savos grēkos.
40 Lai pārbaudām mūsu ceļus un meklējam –
un atgriežamies pie Kunga.
41 Sirdis celsim, ne rokas uz Dievu debesīs:
42 mēs grēkojām, pretojāmies, tu nepiedevi,
43 ietinies dusmās, tu vajāji mūs, tu kāvi un nežēloji,
44 mākonī ietinies, ka lūgšana netiek tev klāt.
45 Par drazām un mēsliem mūs darīji tautu vidū,
46 ver muti pret mums ik naidnieks:
47 mums baismas un bedre, mums slazdi un posts.
48 Asarām acis man palo manas tautmeitas posta dēļ.
49 Pludo, nerimst man acs, nav mitas,
50 līdz lūkosies lejup un redzēs Kungs no debesīm.
51 Mana acs sāpina dvēseli manas pilsētas meitu dēļ,
52 par neko mani tvarsta kā putnu mani naidnieki,
53 dzīvu met bedrē, akmeņiem mētā,
54 plūst ūdens pār galvu, saucu: pagalam!
55 Saucu tavu vārdu, Kungs, no bedres dziļumiem;
56 klau: mana balss, nenovērs ausi
manam palīgā saucienam.
57 Tu nāci dienā, kad saucu tevi, sacīji: nebīsties.
58 Tu, Kungs, stāvi par manu dvēseli tiesā,
glāb manu dzīvību!
59 Kungs, tu redzi, kā mani apspiež, iztiesā manu tiesu.
60 Tu redzi viņu atbildību, viņu viltu par mani,
61 tu dzirdi viņu paļas, Kungs, viņu viltu uz mani.
62 Pretinieku runas un domas nāk uz mani ik dienu.
63 Tie sēstot un ceļoties smej mani dziesmās.
64 Atmaksā viņiem, Kungs, pēc viņu roku darba.
65 Cietini tiem sirdis, uz viņiem tavs lādējums,
66 dusmās vajā un nīcini zem Kunga debesīm.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
