Izlūki Jērikā
(Ebr 11:31)1 Tad Jozua, Nūna dēls, no Šitīmas zemes slepeni sūtīja izlūkos divus vīrus un teica viņiem: “Ejiet un apskatiet gan to zemi, gan Jēriku!” Tie gāja un nonāca kādas maukas mājā – viņu sauca Rāhāba –, un viņi tur apmetās. 2 Kāds pastāstīja Jērikas ķēniņam: “Redzi, šonakt kādi no Israēla dēliem ir atnākuši izlūkot zemi.” 3 Un Jērikas ķēniņš sūtīja pie Rāhābas, sacīdams: “Izdod tos vīrus, kas atnākuši pie tevis un ir tavā namā, jo tie atnākuši izlūkot visu zemi!” 4 Bet tā sieva noslēpa abus vīrus un sacīja: “Tiešām, šie vīri bija pie manis atnākuši, bet es nezināju, no kurienes viņi ir! 5 Un, kad slēdza vārtus, bija jau tumšs, tie vīri devās prom – es nezinu, kurp tie vīri aizgāja. Dzenieties ātri pakaļ, tad jūs viņus panāksiet!” 6 Bet viņa tos bija uzvedusi uz jumta un paslēpusi starp linu kūļiem, kas tai bija izlikti uz jumta. 7 Vīri dzinās viņiem pakaļ uz Jardānas pusi līdz pat braslam, bet vārti tika aizslēgti, tiklīdz vajātāji bija devušies tiem pakaļ. 8 Pirms vēl tie bija likušies gulēt, viņa uzkāpa uz jumta 9 un teica tiem: “Es zinu, ka Kungs jums ir atdevis šo zemi. Mūs ir pārņēmušas bailes no jums, un visi, kas mīt šajā zemē, ļimst jūsu priekšā. 10 Mēs esam dzirdējuši, kā Kungs jūsu priekšā licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem, kad jūs devāties projām no Ēģiptes, un ko jūs esat izdarījuši ar abiem amoriešu ķēniņiem, kas bija viņpus Jardānas, ar Sīhonu un Ogu, – jūs tos pagalam iznīdējāt! 11 Tiklīdz mēs to izdzirdējām, tā mūsu sirdis pamira un visiem noplaka dūša jūsu dēļ, jo Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā debesīs un apakšā uz zemes! 12 Un tagad zvēriet man pie Kunga – es esmu darījusi jums labu, tad nu arī jūs dariet labu mana tēva namam – dodiet man drošu zīmi! 13 Atstājiet dzīvus manu tēvu un māti, manus brāļus un māsas, un visu, kas tiem, – glābiet mūsu dvēseles no nāves!” 14 Un vīri viņai teica: “Dodam savas dvēseles par jūsējām, ja neviens no jums neko nestāstīs! Kad Kungs dos mums šo zemi, tad mēs izrādīsim jums laipnību un turēsim vārdu!” 15 Tad viņa nolaida tos ar virvi pa logu, jo viņas nams bija iebūvēts pilsētas mūrī, tur viņa dzīvoja. 16 Un viņa tiem sacīja: “Dodieties kalnos, ka nesastopaties ar vajātājiem! Slēpieties tur trīs dienas, kamēr vajātāji būs atpakaļ, tad varat iet savu ceļu!” 17 Vīri viņai teica: “Lai uz mums negulstas vaina par šo zvērestu, ko tev devām! 18 Redzi, kad mēs nāksim ieņemt šo zemi, izkar pa logu sarkano virvi, ar ko tu mūs nolaidi lejā, un sapulcini pie sevis namā savu tēvu, māti, brāļus un visu sava tēva dzimtu. 19 Ikviens, kas dosies laukā pa tava nama durvīm, – tā asinis lai nāk pār viņa paša galvu, bet mēs būsim bez vainas, taču ikviens, kas paliks namā kopā ar tevi, – tā asinis lai nāk pār mūsu galvu, ja kāds viņam ko nodarīs. 20 Bet, ja tu kādam to pastāstīsi, tad mums nav vainas par šo zvērestu, ko tu liki mums zvērēt.” 21 Un viņa sacīja: “Lai ir, kā jūs teicāt!” Tad viņa ļāva tiem iet, tie devās projām, un viņa izkāra pa logu sarkanu virvi.
22 Viņi devās projām, gāja uz kalniem un palika tur trīs dienas, līdz vajātāji bija atgriezušies atpakaļ. Vajātāji bija tos meklējuši visu ceļu, bet nebija atraduši. 23 Abi vīri devās atpakaļ, nokāpa no kalniem, cēlās pāri un gāja pie Jozuas, Nūna dēla, un pastāstīja viņam visu, kas bija noticis. 24 Un viņi teica Jozuam: “Tiešām, Kungs ir atdevis mums visu to zemi, visi, kas mīt tajā zemē, ļimst mūsu priekšā!”
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
