Siseņu uzbrukums
1 Pūtiet Ciānā ragu,
taurējiet manā svētajā kalnā,
lai trīc visi, kas mīt uz zemes,
jo nāk Kunga diena –
tā tuvu!
2 Tumsas un krēslas diena,
mākoņu un miglas diena
kā melnums pār kalniem plešas –
branga un stipra tauta,
tādas kā tā nav bijis nemūžam!
Un tādas vairs nebūs audžu audzēs!
3 Tiem pa priekšu rij uguns,
tiem nopakaļ laizās liesma,
pirms tiem zeme kā Ēdenes dārzs,
tiem nopakaļ izdeldēts tuksnesis!
Neviens no tiem neizglābsies!
4 Tiem paskats kā zirgiem,
un kā rumaki viņi skrien!
5 Kā ratu rīboņa pār kalniem tie brāžas,
kā uguns liesma, kas salmus rij,
kā branga tauta, kas sataisījusies karam!
6 Tautas to priekšā kauc –
visiem nu piesarcis vaigs!
7 Kā stiprinieki tie skrien,
kā karavīri tie rāpjas pār mūriem –
visi dodas pa savu ceļu,
nenovirzās no savas takas!
8 Viens otru tie nekavē –
ik vīrs dodas pa savu taku,
tie savus ieročus tver –
nav apturami!
9 Tie pilsētai virsū metas,
skrej pāri mūriem,
rāpjas mājās pa logiem –
kā zagļi tie nāk!
10 To priekšā trīc zeme, dreb debesis,
saule un mēness tumst,
un zvaigznes mitējas starot!
11 Kungs ceļ balsi uz savu karaspēku,
jo varen brangs ir viņa pulks,
jo varens ir tas, kas pilda viņa sacīto,
jo liela ir Kunga diena,
jo bijājama, – kas gan to izturēs?
Saplosiet savas sirdis, ne drānas!
12 Un vēl tagad Kungs saka:
“Atgriezieties pie manis no visas sirds,
gavējiet, raudiet un sērojiet!”
13 Plosiet savas sirdis, ne drānas
un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva,
jo viņš ir žēlīgs un līdzcietīgs,
gauss dusmās un dāsns žēlastībā,
viņš rimsies no ļauna!
14 Kas zina – varbūt viņš atkal rimsies,
un pēc tam atkal nāks svētība,
labības dāvana un lejamais upuris
Kungam, jūsu Dievam.

15 Pūtiet Ciānā ragu,
gavēni svētiet,
sasauciet sapulci!
16 Pulciniet ļaudis,
svētiet sapulci,
aiciniet kopā vecajos,
pulciniet bērnus un zīdaiņus,
lai līgavainis iznāk no savas istabas
un līgava no sava kāzu pajuma!
17 No lieveņa līdz pat altārim lai priesteri raud,
kas kalpo Kungam, lai saka:
taupi, Kungs, savu tautu,
nepadari savu mantojumu par apsmieklu,
ko svešām tautām paļāt, –
kādēļ ļaut tautām mēļot:
kur tad ir viņu Dievs?
Dieva atbilde
18 Kungs bija greizsirdīgs savas zemes dēļ –
viņš žēloja savu tautu!
19 Tad Kungs runāja un sacīja savai tautai:
“Redzi, es jums došu maizi, jaunvīnu un eļļu –
jums būs līdz sātam! –
es jūs vairs nedarīšu par apsmieklu svešām tautām.
20 Ziemeļniekus es no jums padzīšu,
aiztriekšu tos uz zemi, izkaltušu un izdeldētu,
tos, kas priekšā, – Austrumu jūrā,
tos, kas nopakaļ, – Rietumu jūrā,
no tiem smirdoņa celsies, tie sapūs –
jo viņš vareni dara!

21 Nebīsties, zeme!
Līksmo un priecājies,
jo Kungs vareni dara!
22 Nebīstieties, lauka zvēri!
Sazaļos tuksneša pļavas,
koki dos augļus,
vīģes koki un vīnakoki dos ražu!

23 Un jūs, Ciānas dēli, –
līksmojiet un priecājieties
par Kungu, savu Dievu,
jo viņš taisnīgi licis lietum nolīt pār jums,
licis, lai pār jums nolīst lītavas,
agrie un vēlīnie lieti kā iepriekš.
24 Kuļamkloni būs labības pilni,
un krūkas pludos no vīna un eļļas!
25 Es jums gandarīšu tos gadus,
kad jūs ēda siseņi, sienāži, vaguļi un cirmeņi –
mans varenais karaspēks,
ko biju jums uzsūtījis!
26 Ēstin jūs ēdīsiet līdz sātam,
slavēsiet Kunga, sava Dieva, vārdu,
kas jums darījis brīnumu lietas, –
mana tauta vairs netiks kaunā nemūžam!
27 Tad jūs zināsiet, ka es esmu Israēlā!
Es esmu Kungs, jūsu Dievs, cita nav!
Mana tauta vairs netiks kaunā nemūžam!